Vai nu es tieku ignorēta apbrīnojamā vienprātībā, vai arī manas īsziņas vairs neviens nesaņem. Nu labi, nevajag ar'.

Dzīvē ir jāmāk priecāties arī par sīkumiem. Algu, piemēram.
(Šodien pirmā un arī pirmspēdējā pilnās algas diena, ak, prieks.)

Vispār jau dažreiz te ir tīri jautri. Otrā stāva gaitenī, nākot no kafejnīcas, tikko paeju garām kāda kabineta durvīm, kad tās atveras un atskan vīrieša balss: "Es izģērbos! Nāc iekšā!"
Tas, protams, nebija domāts man, bet gan personai, kas pie tā kabineta bija klauvējusi. Bet efektu tas nebūt nemazināja.

Tā vien šķiet, ka drīz arī man būs jāizdveš bēdu pilnais valīša ņaudiens "Visādi veci āži lūr uz mani un onanē". Jāatzīst, man gan nav apkārt aptīta vien rōzā trikotāžas lupatiņa, bet šoreiz tas lietas būtību nemaina.

Gandrīz gribas justies aizvainotai, bet ko gan tur daudz. Kā parasti.

Un vakaros pietrūkst kaut kā, kam saritināties apkārt.