Sēžu darbā, stratēģiski pieliekusies, lai priekšniece neredz, ko es te daru, vai, pareizāk sakot,- nedaru (savu darbu, t.i.), visai pamuļķīgi smīnu un prātoju, ka arī nākamgad uz bike meet pavisam noteikti jāiet. Un šādām bezgala patīkamām plānošanām pat neko nespēj nobojāt fakts, ka tas ir tikai nākošgad.

Vispār labi, pārāk uzbarojusies neesmu, džinsas joprojām var novilkt, tās nemaz neattaisot. Bet mani mīļotie vecāki nez kāpēc nav pārliecināmi par to, ka es tomēr neesmu nekāds visrijējs; jau kuro reizi atved tādu ēdamā kvantumu, ar kuru es viena nevarētu tikt galā, pat gribēdama. Avenes jau piebeidzu, bet ko darīt ar atlikušo kilogramu ķiršu un litru ērkšķogu - velnsviņzin.
Un runājot par avenēm - nespēju pārvarēt paranoju, ka tajā vienīgajā ogā, ko kārtīgi neizpētu, būs bijis paslēpies kaut kāds riebīgs sīkās faunas pārstāvis.