Man katru dienu šķiet, ka es te nomiršu, bet tad es kaut kā pamanos vēl dzīva nokļūt mājās.

It kā man šodienai jau prieka nebūtu bijis gana, pēc darba satiku kursagrupasbiedreni. Kā jau vienmēr visi kāiet un labikātev, un, kā jau laikam tagad sabiedrībā pieņemts, runa ievirzās par laika apstākļiem, un viņa paziņo, ka cepoties ārā. Nu, pie sevis nospriedu, ka es arī ceptos ārā, ja man mugurā būtu melnas ādas korsete un pēc izskata tādi brezentīgi svārki līdz zemei, arī melni, protams. Bet ko gan es vispār saprotu, galu galā tas, ka skaistums prasa upurus, ir vecumveca konstante.

Un tā vien šķiet, ka man ir mūžam lemts čīkstēt. Tā kā soma, kurai pie katra soļa čīkstēja siksnas sprādze, ir palaista vasaras brīvdienās, man ir sākusi čīkstēt kurpe.

Es, protams, varu sevi dresēt, bet patiesībā pagaidām it nekas neliecina par to, ka mani jebkad izdosies pārmācīt.