Starp citu, es cenšos atradināties no šī izteiciena.

Gumijlācīšus mēdzu salikt pēc krāsām akurātās rindās (sarkanā vienmēr ir visgarākā), ziloņus zīmēt ar zilo zīmuli, gluži tāpat kā mākoņus baltajās debesīs, vilcienā skaitīt zem logrāmja šķēršļa ieliekušos elektrības vadus (vasarās ir vairāk), pirms gulētiešanas izdzert glāzi piena ar divarpus tējkarotēm cukura un pārstaigāt istabas, lai pārbaudītu visus logus, durvis un gaismas, pirms iziešanas no mājām pateikt: "Labi, es eju" un pēc atnākšanas uzreiz noņemt no pirksta gredzenu.

(Kaut ko no tā visa es mēdzu darīt vēl joprojām; un gumijlācīšiem ir baismīgi neglīti sejas vaibsti.)

Vēl nekas nav īsti sācies, bet man jau šķiet, ka visu nepaspēšu.