Pēc pusstundas man jātiekas ar manu nākamo priekšnieci, un es noteikti kaut ko nogāzīšu, kaut kur paklupšu, kaut ko ne tā pateikšu, kaut kur kļūdīšos un vispār izgāzīšos kā veca sēta.

Bērnišķīgi, protams, bet pašlaik lielākā sajūsma iegūtā darba sakarā ir tā, ka kaut kad man tiks piešķirta feina apliecība, ko pazibināt apsargiem pie ieejas.

Starp citu, es tikko uz dakšiņas uzdūru savu pirkstu. Labo īkšķi, to be more precise.

Pieaugošais, nevis pieaugušais, palūgšu, ja.
Bet tomēr aizvien vēl nespēju likvidēt to riebīgo sajūtu, ka viss nāk pārāk viegli. Jā, man ir uzreiz pretī desmitiem argumentu, ka tā nav, ka līdz šim ir bijis grūti, ne tik vien man, bet visiem manējiem, un ne tikai tāpat vien, bet arī manis dēļ, jo īpaši manis dēļ. Un es to pieņemu kā pašsaprotamu, kustos tālāk, bet tiem citiem varbūt ir grūti, un man viss nāk pārāk viegli, un tas pārāk uzdzen gandrīz bailes. Pagaidām nespēju konstatēt, kad īsti domāšana noskrēja no sliedēm, vēl taču pavisam nesen mani zākāja par lielāko optimistu, bet būs labi, re, kur tas optimists vēl tepatās ir.

Bet patiesībā arī pārliecība par optimismu šķobās, jo tā tik tāda virspusēja muļķība vien ir. Ieskaitot visas arteriālās vēnas un manu vēlmi baznīcā nobrēkties "Hello, padre!", priesteri ieraugot.

Visam pa virsu vēl arī atkal uznākusi tā fāze, kad pat par saviem draugiem (un ārprāts, pat pēc gada vēl nespēju pierast, ka man vispār ir draugi) uz āru laužas pateikties kaut kas ļoti nelabs. Ik pēc brīža pieķeru sevi, aizsitam mutei roku priekšā. Muļķīgi. Bet fakts.