Bet tas tač' bij' vienkārši viens ideāls Pasākums. Joprojām gandrīz neticas, ka redzējām viņus, bet bija, un kā vēl bija. Balss nobļauta, uz ceļgala ļoti sirsnīgs mistiskas izcelsmes zilums, un jā, man ir paranoja, ka brīvā dabā pa mani vislaik rāpo kaut kādi riebīgi kukaiņi (vēl tagad rāpo), bet tas viss bija tā vērts. Ap četriem no rīta pat biju spējīga atbildēt ziloņcilvēka matemātisko jautājumu, vilcienā ieguvām jaunu asociāciju Mocartam un vēlāk vēl vienu pērli mūsu Diženo Izteicienu, Frāžu un Nosaukumu klāstam. Bet tur nevarēja būt nekas cits kā tikai un vienīgi sajūsma, ja pasākuma vadītājs paziņo: "Bet sūds ar visiem vīriešiem." Patiešām. Un pat pārdzīvojām "viņi vispār drīkst tik ilgi uzstāties?"

Bet tas ģitārists.

Ak, manas koru gaitas; sākumā biju pirmais soprāns, tad otrais, tad pirmais alts, tad otrais un, šķiet, pēc vakardienas varu būt vismaz kontrtenors.

Tāda temperatūrīgi slima sajūta, bet visdrīzāk, ka tas ir tikai to pašu nelaimīgo hotdogu iespaidā.