A davai, ka es piekāšu visus sestdienas un pirmdienas eksāmenus un nododamos kursadarbus un labāk aizbraucu pasiekaloties un apsajūsmināties par viņiem. Nu, a ko nē.

Nēnu labi, labi, es rakstu.

Esot normāli vēlēties to, kā pašam nav. Ko tādu, kas ir citam, kas ir citur, to, kas varētu būt. Un tad nespēj vien izdomāt, vai tas ir tā normāli visiem, un, ja ir normāli visiem, vai nav bezjēdzīgi ko tādu pieminēt - galu galā arī acis un ausis ir visiem (un tālāk par to, ka tā nebūt nav; vieni vienīgi vispārinājumi), bet, ja nav visiem, vai ir jēga (un kam vispār ir kāda jēga) pašam par kaut ko tādu domāt, jo tad taču tu esi tikai viens izņēmuma gadījums no daudziem normāliem, un, ja tā, tam tāpat nav nozīmes, jo parasti vērā tiek ņemts vairākums. Un tad, kad esi pamanījies sevi pietiekami apmulsināt, atceries, sākumu. Ilgošanos pēc tā, kā pašam nav. The grass is greener where it rains.