Vai tas matracis maz varētu būt vēl briesmīgāks? Un arī gultas rāmis čīkst, šausmīgi, viss ritmā, un manas elpas noteikti var dzirdēt arī gaitenī, ka tikai viņa neceltos augšā un nenāktu no blakusistabas skatīties, kas te notiek. Bet tā simt viena vēderprese ir jāpabeidz, un pie velna visus čīkstošos matračus un krakšķošos gultasrāmjus.

- Tu pat nevari iedomāties, cik man slikti gāja, kad es biju Ventspilī, bet tu biji projām.
- Aha.
- Zini, kur mani pa nakti aizveda? Jums tur ir kapi, ne?
- Laikam nebūsi pamanījis, ka visās pilsētās ir kapi.
- Nu, un mani uz turieni pa nakti aizveda!
- Vismaz atbilstoša vieta.
- ... Man bija bail!
- Mazais nabadziņš. Rociņu tev kāds paturēja?
- ... Jā, paturēja. Atkal tev ļaunie uznākuši.
- Vai tad? Kad ta' man kādreiz tādi būtu uznākuši.

- Jūs izkāpsiet?
- Nē. Neelpo man virsū, ķēms tāds.

Emoboi @ 10 o' clock. Dressed all in black. Nice. Layered black hair. Very nice.

Jau kuro reizi uz ielas pilnīgi svešinieki (they travel in packs). "Ei, tā šalle nav par garu?"
Nē, diviem tieši laikā. Man un manam ego.

Zelta auskars ādas biksēs no priekšējās rindas tomēr novērsa uzmanību no seno ķīniešu pirmajiem mītiem, gluži kā es jau paredzēju.

- Tu šodien labi izskaties.
- Es zinu.