Depresēto Mafinu Klubiņš.

Un ja es nekostu pirkstos, man pavisam noteikti būtu kāds cits, vēl daudz, daudz sliktāks ieradums.

Tam, ka manus pirms tam taisnos matus vējš ir izpūtis skruļļaini lokainus, ka manai naudaskartei ir beidzies derīguma termiņš, ka bankā bija neizstāvami gara rinda, ka veikalos nevar atrast tādu sīkumu kā manu iecienīto nagu stiprinātāju un ka man ir milzīgas iesnas, tagad nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo man ir stipra melnā tēja, baltā šokolāde, četras daudzsološas grāmatas, blakus sēdošs miegains kaķis, garajai šallei pieskaņotas sarkanmelni strīpotas pusgarās zeķes un visa māja manā rīcībā.

Gribas lamāties un izdarīt kaut ko ļoti riebīgi ļaunu. Grāmata par japāņu narkomāniem un LUISa mistērijas situāciju nebūt neuzlabo.

It's not you, it's me. I just don't want to waste myself on an idiot like you.