Es jau toreiz taču izārdījos par tām kāzām sasodītajām, kā rezultātā tika paziņots, ka man "vairs nekad neko neprasīs palīdzēt, ka jau tas ir tāds apgrūtinājums". Tas, protams, nebija tik maigiem vārdiem, bet nu vienalga, jā. Un nez, ko gan es tagad tādu daru? Drukāju mīļotās māsīcas kāzām jau hvzpadsmito lapu krieviski. T.i., valodā, kurā kaut cik vēl varu parunāt un palasīt, bet kuru nekad neesmu mācījusies. And I'm sick, people. Quite literally in fact. Bet kuru tad tas interesē, vai ne?

Es esmu slima, viegli aizkaitināma (nu, katrā gadījumā vēl vieglāk, nekā parasti), aukstām rokām un dullu galvu (jā, jā, arī vairāk, nekā parasti). Es neko negribu, es negribu neko darīt, negribu nekur iet, vienīgais, ko es tagad gribu, ir tas, lai visi liek man mieru un ļauj vienatnē wallow in self-pity (nē, es īsti nezinu, kā tas pareizi būtu latviski, un mani tas arī neinteresē). Es esmu nekam nederīgs eksemplārs, es čīkstu par visādiem sīkumiem, mācos labākajā gadījumā viduvēji, nu labi, nedaudz labāk kā viduvēji, bet vienalga, es nemāku gatavot ēst, jo esmu pārāk izlutināta un vispār. Es esmu slima un nožēlojama.
(Cilvēkus ar apšaubāmu pašvērtējumu lūdzu netraucēt un necensties man kaut ko ierīvēt degunā, jo šodien es esmu ar mieru sarunāt vēl daudz ko riebīgāku.)

Nē, es neprecēšos, pavisam nopietni, ja tas tik traģiski atspoguļojas pat ne topošo laulāto ģimenēs, nu nē, paldies. Bet man toties būs kaķis.

Jā, un parīt mums noteikti jāaiziet apskatīties Resnā Margarita.

Man vēl joprojām ir temperatūra, un rīt jābrauc uz Tallinu. Bet hei, kuru tad tas interesē, vai ne? (Jā, es uzvedos bērnišķīgi, so sue me.)
Un ja kāds uzdrošināsies rīt izteikt kaut vienu vienīgu piezīmi par to, ko es pa ceļam klausīšos, būs zīmulis acī, bez mazākās vilcināšanās, ka es saku.

Galvā vislaik precīzi tāda skaņa kā tie tv kanālu profilakses pīkstieni.