Ir tikai nedaudz pāri deviņiem pirmā janvāra vakarā, un man jau gribas visu mainīt. Vai arī ne visu, vismaz kaut ko. Vienalga - ko. Vai arī varbūt ne vienalga, bet es nezinu, ko īsti. Viss ir tik apjucis, lai gan apjukusi esmu tikai es, un es jau zinu, ka tas visdrīzāk ir tikai tādēļ, ka tik maz gulēts. Bet gulēt jau arī nemaz negribas, tā kā varbūt viss pat ir kā parasti. Uz galda kalendārs joprojām uzšķirts decembrī, un es zinu, ka mājās, tajā otrā, kā šodiena aizvien ir atzīmēts 20. novembris. Smieklīgi, mana dzīve būtu aizķērusies tad. Man vēl joprojām ir astoņpadsmit, staigāju rudens mētelī un bez cepures, kalendāri visi norāda uz pagātni, laukā mazliet snieg, un man atkal nav nekā ēdama. Es gan zinu, ka ledusskapī ir gabals siera, un vēl ir pusotra tāfelīte šokolādes, lai gan tā tumšā, ko es parasti neēdu. Ik pa brīdim pārņem sajūta, ka kaut kas nokavēts, es tikai nespēju aptvert - kas.