Pēdējo dienu saulaini pasistajam noskaņojumam (no, really) par godu sazin kāpēc gribas nonstopā klausīties visus trīs emo-iskākos albumus, kas atrodami manos krājumos jeb Red diskogrāfiju. (Srsly, man šķiet, ka viņi savā iekšķīgo sāpju un pārdzīvojumu izdziedāšanā sit pušu pat linkinpārkus, and that's saying something.) Kas ir pats jocīgākais, pasisto saulainību tas nebūt nemazina, gluži otrādi. Go figure.

Visādi citādi nupat nācās atklāt, ka ilggadējā ģimenes zobārste Rīgā vairs nestrādā un turpmāk sastopama tikai +/- 185 km attālajā provinces miestā, kur mūsu pacienta un urbējas attiecības arī tika uzsāktas (un piekritīsiet, tas ir pārāk liels gabals, ko mērot zobu dēļ). Un ne jau, ka man viņas briesmīgi pietrūks, jo nealkstu mēģināt ar rūcieniem un kunkstiem atbildēt uz visai personīgiem jautājumiem, kamēr man pilna mute štrumentu un zobārsta pirkstu, turklāt beigās atklājās, ka viņa bija mūsu kaimiņiene un visam pa virsu vēl arī manas nemīlētākās vidusskolas skolotājas šķirtā vīra māsa, nu, kā jau mazmiestos tas mēdz gadīties, un tad atkal visi visus zina, un kam to vajag, vai ne (man nevajag), bet kā zobārste bija laba. Un tagad atkal jāmeklē kāds, kas mutē kārtību ievieš un, galvenais, pārāk nebrīnās par tur jau izveiktajām manipulācijām, un viss kopā ir vienkārši milzu meh.