Desmitos vakarā es eju skatīties kā un vai ceļmalā uz vecmāmiņas dārzu ievas zied. Visu ziemu tas ceļš nav iets. No sākuma klusums. Nav vēja, nav trokšņa, ir tikai smarža, kura ieplūst pa visām porām, piesūcina un neļauj domāt. Un tad tas sākās - viena pati lakstīgala. Dīvaina skaņa. Tās ievas neziedēja. Ziedu viņām nebija. Tikai daži mazi, balti pušķīši visā lielajā lapotnē. Spocīgi - liekas, ka viņas ir mirušas, jo smarža no attāluma nāk, tikai viņas nerāda sevi. Un tālāk pa ceļu ir mežs abās pusēs - tumsa. Ūdens ir izveidojis tādu kā purvu. Krūmi un lapas. Nav zināms, kas tajās mājo, bet kāda lakstīgala tur dzied un viņai ir tik labi. Bet viņa ir kaut kur starp tām lapām, aiz tā ūdens. Gribas tai sekot, iet purvā, kur tā aicina. Varu iedomāties savu kapu plāksnīti: "Viņa aizlidoja, cenšoties notvert lakstīgalu." Tik savāds vilinājums tuvoties, paklausīt... Bet bailes uzvar. Es nespēju ieiet dziļāk mežā, ko liekas, ka mani kāds vēro un uzmana... Tik apbrīnojami viegli pagriezt muguru lakstīgalas dziesmai un doties prom. Iet un klausīties - man taču tā pat viņas visas jau pieder. Un cik nav stāstu par sirēnām, jūras meitām, kas vilina zvejniekus ar savu balsi... mani vilina lakstīgala... Bet eju, jo redzu sev priekšā zilajās debesīs pirmo zvaigzni. Tā man ir jāaizsniedz, lakstīgalas tik augstu nelido. Un manī pašā ir simtu viena no tām..

Pulsācija. Uz priekšu un atpakaļ viļņi skrien. Apmest kūleni, stāja uz skausta.
Lillija nozied bez ziediem tik balta, ka palieku akls.
Pārtrūkst balssaites, kad vaboles tajās ieķeras saviem kāju āķīšiem. Nekrist - nekrist - bezgalībā - vēl - eksistēt. Es taču esmu šeit un tepatās, tikai vaboles lēkā un graužas pa trahejām. Tikai nepārstāt dziedāt, tad nebūs plūsmas, kas paceļ tās gaisā, es nosmakšu pats savās vabolēs.

graudu pa graudam noārdi sienu
smilšakmens drūp kad tam pieskaras
aklas mušas skrējiens
iestiklotas mazmājiņas stikla rūtī
es esmu spāre kas pārlaižas akacim
mani spārni no zīda
ko ķīnieši mokās veidojuši
manu mazo zīdtārpiņ pasmaidi
tu vienīgais šajā stāstā vari būt laimīgs

Nav lielāka grēka, kā piedod sev savu mīlestību.
Un es tev to nelūdzu. Es krītu uz saviem ceļiem pie tavām kājām ar asarām, kuras es nekad neraudāšu par savu nedarīto grēku, jo biju par vāju.
Es lūdzu tevi atplēst manu ādu un atdalīt manus baltos kaulus, lai iestiklotu kā pieminekli, atstātu vēsturei kaut ko arī no manis, lai pēc tam cilvēki muzejā varētu rādīt ar pirkstiem un smieties, sak, viņa arī reiz kaut kas bija.
Un tikai tad mūžība būs mani izpirkusi, un es varēšu atdzimt, lai kristu no jaunu un atkal apkaunot sevi, bet tieši to arī vēlos, jo vēlos sāpes, lai mīlētu.
Suņi mīlēs un pielūgs manus kaulus vēlmē tos saplosīt.
Savu ādu izklāšu pār debesīm, aizsedzot zvaigznes, un tieši tavu zvaigzni es aizsegšu, neļaujot cerēt uz patiesību. Es melošu debesīm, izlikdamās par zemi un melošu cilvēkiem, aizstājot varavīksni, jo manas asaras būs tās, kuras mirdzēs lietus lāšu vietā, atstarojoties asinīs un acīs, kas degs slimīgā spīgmē un ārprāta lēkmē, un tikai tad, kad es izkusīšu atomos, es sākšu pa īstam būt, jo caur porām iespraukšos ikvienā, kas elpos, sējot savu mācību un vedinot uz savu grēku par neizbēgamo mīlestību. Likšu triekt ellē tos vārdus „bez viņa es nevaru”, un suņi ries par maniem kauliem un karavāna ar mani savā starpšūnu telpā dosies tālāk.

Tu izsūc manas asinis, un tās lejas pretīgi sarkanā krāsā, kā tās mājas siena, kuru nekad neesmu varējusi ciest, jo man vienmēr ir licies, ka tā mani nobendēs, un re, tā arī ira, tagad tās krāsa lobās caur manām vēnām un aiziet notekā, lai atšķaidītos ar podā nolaisto aizvakardienas zupu. Un es neko tev nepārmetu, jo varēju uzlikt plāksteri mazajam adatas dūrienam, ko radīji, jo labi zināju, ka spiediens manī ir pārāk liels, ka es izvirdīšu kā lava no vulkāna krātera, savā ceļā noslaukot visu un nejautājot, un neļaujot taisnoties.
Tu piepildi mani ar atšķaidītu limonādi, kuras gāze jau izgājusi vējā un tagad vēlies, lai saku paldies, bet tas tā nebūs, jo ne jau es esmu vainīga, ka tev trūka naudas, lai nopirktu šampanieti, lai remdētu šo kāri.
Un tagad mans balons ir pārsprādzis pateicoties nemainīgajam fizikas likumam, ka spiediens izplatās vienādi visos virzienos, tādēļ lūdzu, uzdāvini man paciņu plāksteru un noslēp adatiņu, ar kuru tu spēlējies, kad beidzi kreklam šūt trūkstošās pogas, lai beidzot saprastu dzīvi.

es esmu vienīga grēciniece,
ak, jūs, mani bezvainas brāļi
un neuzpērkamie taisnie,
kas neliecas, kad tiem uzkrauj šo dzīvi.
kā saka tie gudrie - tikai tā tam būs būt,
mūžīgi paliekot baltai un tīrai par sevi.
par sevi baltai kā cigaretes filtrs,
pirms to liek pie lūpām
un piesūcina smirdīgiem dūmiem.
pie lūpam kas, tīras
pirms saskaras ar šo pieneņpūku balto filtru,
un abi izplūst grēkā
un pārvēršas citā formā,
un mainās kropļiem par prieku.
arī mani tu liec pie lūpām
un sašķērē gabalos kā citrona šķēlēs,
un ļauj sulai ieplūst brūcēs
un plēst no iekšienes,
tu atdali gabalu pa gabalam,
lēni kā griežot cepeti,
mīkstumus pietaupot sev,
bet pārējo atstājot citiem.
un tad vēl ir laimes kauliņš,
ko pārplēst uz pusēm un iedomāt vēlēšanos.
un es vēlos.
es ievēlos kaila skriet pa magoņu lauku,
kad asinis atšķaidītas ar šņabi
un galvā ir ūdens,
kas krācas gar krauju,
pār kuru man neļauj mesties,
jo dzīvot taču esot skaisti.
bet zini - tas viss ir piesārņots ar otrās dienas atkritumiem,
un rīt man vairs nebūs gaisa,
jo vienīgi es esmu svētā un grēcīgā,
ko sagandē dzīve,
jo manī vēl mājo bērna kliedziens,
ko apslāpē čuksti,
ko izdveš šie viepļi,
kas saucas par tuvākā mīlestību.

"Kādēļ tu tā darīji?" tika jautāts kritušajam eņģelim, kura spārni nu atradās samīti zem kājām, tie mirka liesmaini sarkanās asins lāsēs.
"Es mīlēju..." eņģelis sacīja un turpināja plosīt savus spārnus, laužot spalvas un laižot tās vējā. Tās uzlidoja, apmeta slaidu loku un lēni planēdamas, nosēdās uz ūdens virsmas, nedaudz iegrimstot tajā kā ūdenslīdēja kājas. Kā mazas laiviņas dūnas peldēja pretī saulei.
"Bet vai tad mēs visi nemīlam? Tieši tas taču ir mūsu pienākums, mīlēt..."
"Jums to nesaprast. Tikai man līdzīgie to spēj, citi kritušie eņģeļi... vai tiešām jūs nekad neesat brīnījušies, kādēļ eņģeļi krīt un turpina krist? Kā zvaigznes naksnīgajās debesīs.
Zvaigznei taču ir izvēle - degt, līdz tā izdeg un spīdēt vēl ilgi, lai pēc tam astrologi papīros rakstītu, ka tur un tur bija zvaigzne, kas spīdēja un izdega. Bet arī zvaigznes labāk izvēlas krist un degt spoži un patiesi, un tikai mirkli, bet tā, lai tās ar savu skaistumu un neprātību saglabātos daudzu cilvēku prātos. Un zvaigznēm ir pilnīgi vienalga, ko par viņām domā astrologi."
"Un tomēr, tu biji eņģelis. Zvaigznes mirstot cilvēkos lej prieku, cerību, ka to vēlēšanās piepildīsies, bet eņģeļi vēlēšanās piepilda, kamēr nav krituši, kamēr tie ir uzticīgi saviem mērķiem."
"Tie ir jūsu mērķi, par kuriem jūs runājat. Un varbūt tieši šobrīd es tam kalpoju vairāk par nevienu citu. Jo, es esmu tas, kurš mīlestību nes sevī. Un man tās ir daudz. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu maigumu un aplaimību es izjutu brīdī, kad nolēmu atteikties no saviem spārniem un tos noraut."
"Un tomēr, vai tev ne mirkli nebija žēl?"
"Vai kāds man kaut reizi vaicāja, vai es vēlos būt eņģelis? Vai kāds man kaut mirkli deva izvēles iespējas? Tikai tagad es beidzot vēlos būt dzīvs. Es nekad neesmu vēlējies būt par eņģeli, jo viņi ir nolemti neaprakstāmām mokām. Tā vientulība ir nepanesama. Būtne, kam citiem jādāvā laime pati nedrīkst būt tik vientuļa un nelaimīga kā es. Ja man pašā sākumā vaicātu, vai vēlos spārnus, es jau tad no tiem atsacītos. Jo mums vienmēr jābūt tik sasodīti vientuļiem un jābūt laimīgiem. Mums jāpalīdz visiem, bet mums nepalīdz neviens... cilvēki nezina, kā mums palīdzēt. Kā eņģeļus viņi mūs nespēj mīlēt. Tādēļ norauju savus spārnus un ļauju cilvēkiem tos samīdīt kājām.
Šī ir pirmā reize, kad jūtu, kā viņi mani mīl. Mēs mīlam caur sāpēm. Savām vai citu, bet tas ir tas skaistākais. Un man nav žēl. Es kristu vēlreiz. Vēlreiz norautu spārnus no saviem pleciem."
"Es gribētu tevi saukt atpakaļ, bet tu pats labi zini, ka tas nav iespējams. Tagad tu vari raudāt un asiņot. Pirmās tekošās asinis eņģeļu mūžā no nu jau vairs neesošajiem spārniem. Es tikai ļoti gribu ticēt, ka tu runā, mīli un rīkojies patiesi. Un vēlu tev visu. Tikai ceru, ka tu saproti, ka arī es mīlu. Laikam tas ir savādāk, es mīlu ar spārniem. Mīlu, ar brīdi, kad manos spārnos kāds patveras un varu nosargāt. Bet tev tagad būs sirds ar ko mīlēt. Tad šī būs šķiršanās - šīs spalvas, ko tu tik vieglprātīgi palaid vējā ir pēdējā reize, kad redzi kaut ko no eņģeļa. Tu taču zini, ka brīdī, kad sadziedēšu tavas rētas, tu aizmirsīsi visu. Tu būsi tikai cilvēks, kurš cieš, padodas kārdinājumam un arī mīl un kuram sāp."
"Es laižu šīs spalvas caur saviem pirkstiem un līdz ar tām visas savas atmiņas. Bet man nav žēl ne mirkļa. Ne jau pagātnē mēs dzīvojam, bet cerībā uz laimi. Un tas ir mans ceļš. Krist, lai atkal paceltos, bet šoreiz jau citiem spārniem.
Es tikai noliecu savu galvu un ceru, ka zem jūsu spārniem vienmēr atradīšu patvērumu un stiprinājumu, kad man tas būs vajadzīgs. Un tagad ļaujiet man sajust pasauli un dzīvot."
"Ardievu, mans draugs. Esi laimīgs. Tu pamodīsies smiltīs un tieši tā, kuras dēļ kriti, tevi atradīs. Lai šī ticība tevi gaismai tevi nekad nepamet," Runātāja balsī skanēja trīsas, kad tas ar vieglu roku noglāstīja grēkojušā eņģeļa galvu un to ietvēra sidrabaina migla un tas uz visiem laikiem pazuda no šīs vietas, kur staigāt ļauts tikai eņģeļiem. Mūžības vietā tas izvēlējās mirkli. Bet varbūt tieši šis eņģelis bija vispatiesākais un uzticamākais no visiem.

Tur ir tik silti, tik savādi silti un gaiši... Tuvāk, vēl tuvāk, tur būs labi. Tā, vēl pāris vēzinu, es pielidošu... Tik auksts un mitrs ir šeit. Un mēness tik spokains... man bail... Māmiņa mācīja, ka mums jālido uz mēnesi, viņa droši vien būs kļūdījusies, mēness ir tik tālu, be te, te pat blakus ir tas siltais un gaišais...
Sasodīts, kādēļ es netieku uz priekšu! Nekā taču tur nav. Ā, tagad mani tasutekļi to sajūt. Tas ir tik vēss un gluds... Pareizi, tas ir tas slidīgais priekškars, kurš mūs sargā no tā visa, kas atrodas pie cilvēkiem. Izsaktās kā ezera spogulis gaišākajās nakts stundās... Un es tajā tik labi varu redzēt savu atspulgu... Stikls! Stikls! Tas bija stikls. Jā, tagad es aceros, kā šo vielu sauca.
Bet... paga, ja tur ie spraudziņa... tā, uzmanīgi, lēnām... esmu iekšā... Tikai neskatīties uz malām, tagad nav laika vērot apkārtni, to es apskatīšu pēc tam, tagad galvenais ir mans mērķis. Tas siltais un raustīgais uz galda.
Ai, tā ir mana ēna... Cik graciozi spārni... Kāda daile... es pats sevi apskaustu, ja nezinātu, ka tā grācija pieder man. Vēl pāris metri... jā es jau jūtu to silto smaržu. Nolaidīsimies tieši uz tā zelta bumbulīša, kas atrodas zilajā daļā. Tik maigas krāsu pārējas kā ziediem pilnmēness naktī... Varbūt labāk uz raustīgā zeltainā galiņa? Nē, tā ir pati virsotne, tur būs patīkamāk uzrāpties. Nē, no pašas apakšas gan es negribu sākt, tas tornis liekas slidens. Lai gan smaržo pēc vaska... pēc vasaras... mmm, kāda daile... tā, es tūlīt būšu tur. Aizturam elpu, lai nosēžoties plaušās varētu ievilkt tikai šo zeltaino mirdzumu. Metamies ar visu spēku nosēsties uz šīs ziemeļblāzmai līdzīgās, siltās parādības, kas cilvēkiem tumsā dod gaismu...

Viņas gaišā kleita plandījās vējā. Raganas parasti sadedzina rupjos maisaudekla tērpos, bet kaut kā viņai bija izdevies saglabāt šo savu nevainības apliecinājumu un tagad tad nu viņa tur stāvēja. Viena, lai gan apkārt bija tik daudz cilvēku. Bagāta, jo viņai bija viņas ticība sev. Viņas mīlestība uz dzīvi, kuras dēļ tagad viņa mira.
Viņa neredzēja tumšās debesis un vēl tumšākos kokus, kuri savas zarainās rokas stiepa kā lūgšanā. Viņa neredzēja melnos kraukļu barus, kuri laidās pār kapsētu. Ne arī liesmas, kas cēlas ap viņas potītēm un vijās starp viņas tērpa krokām. Viņa iesūca sevī dzīvi. Vēl pēdējo reizi sevī to visu, ko mīlēja.
No debesīm sāka birt retas lietus lāses. Tās krita kā dedzinoši skūpsti uz viņas sejas un veldzēja liesmās sakarsušo augumu. Un asaras, kas tiek aizrautas vējā, lai nogultos uz citiem vaigiem un plūstu savu ceļu atkal no gala.
Viņa aizvēra acis un ieelpoja lietu, atrada sevi un bija tik dzīva kā vēl nekad, un sadega.

Viņa atradās uz tilta. Gāja tam pāri. Soļi, kas nebija viņas, domas, kas nepiederēja viņai, jo tā nebija viņa, kas gāja un rīkojās.
Viņai gribējās būt brīvai... Viņai gribējās lidot... Viņa gribēja vienkārši lēkt lejā no tilta. Izjust, ka viņa ir dzīva.
Bet tas būtu noziegums pret citiem... Draugiem, ģimeni, sabiedrību... Bet, ja viņa nelēks, nelidos, tas būtu noziegums pret viņu pašu.
Kurš grēks būtu lielāks, viņa nezināja un īstenībā pat nevēlējās noskaidrot. Viņa tikai gribēja būt viņa pati... Tādēļ viņa skrēja. Skrēja, neatskatoties un nedomājot.
Vējš, kas sitās sejās atgādināja vēju krītot, bet lietus lāses sajūtu, ka seja saskaras ar ūdeni...
Viņa taču meloja tikai pati sev.

Viņas soļi skanēja tukšajā autoostā. Vēl tikai pāris metri, šoferis taču ieraudzīs, ka viņa skien, lai paspētu. Viņa taču nebija vainīga, ka viņas papēdis iesprūda starp notekas stieņiem un pusstundu viņa veltīgi cīnījās, lai to izvilktu, līdz izlēma to vienkārši nolauzt, jo viņai bija jāpaspēj, jāpaspēj uz šo pēdējo autobusu. Dīvaina skaņa, kad pret asfaltu atsitas tikai viens papēdis. Tūlīt, tūlīt, viņa būs klāt...
Nepaspēja. Aizbrauca. Atstāja, pameta viņu šeit. Somiņa noslīdēja no pleca. Kurpe bez papēža ieslīga peļķē un viņa sajuta stindzinošu aukstumu ieplūstam blakus savai sakarsušajai miesai. Atstāta viena svešā pilsētā. Izmisums un milzu šausmas ietina viņu kā zirnekļu tīklā. Viņa jutās kā vatē, kad noskatījās aizbraucošā autobusa aizmugurējos lukturos.
Viņa atslīga uz soliņa un cīnījās pēc elpas, jo skrējiens viņai bija prasījis milzu piepūli. Spilktā lampa, liekas, smējās par viņu. Tā metā savu izaicinošo gaismu tās sejā. Tai bija tik labi, tik gaiši, viņas dzīvē nebija šaubu un ilūziju vai kādu citu nesaprašanu. Viņa novilka kurpi un svieda šai lampai. Lija dzirksteles, kas sajaucās ar miglu un un likās kā nereāls rēgs. Tās lija pār viņas seju un vaigiem kā karstas asaras. Viņa nostājās tieši zem krītošajām gaismas pārslām un pastiepa seju pret debesīm. Tas bija tik skaisti un viņa bija kā transā. Likās, tur aizlīst visas viņas drūmās domas, bēdas un neziņa. Viņa bija tukša. Viss tas, kas bija krājies un briedis, audzis un rūdzis viņā izplēnēja līdz ar pēdējām gaismas paliekām, un viņu ietina pilnīga tumsa no ārpuses, taču iekšienē spīdēja saule. Lēnām viņa taustījās, līdz atrada savu apavu. Viņa sagrieza pēdu uz stikliem, taču to nejuta, tādā eiforijas stāvoklī viņa bija nonākusi. Neeksistēja nekas, tikai šis zelta lietus, kas pirms mirkļa pār viņu bija nolijis.
Lēni viņa devās prom. Uz mājām. Viņa to paveiks, ja reiz viņai bija pietiekami daudz spēkā, lai radītu tumsu, lai pati kļūtu par tumsu, lai nepazustu sevī, kas tad ir pāris kilometru gājiens uz mājām.

Autoostas sargs jau bija paspējis pazvnīt policijai. "Nabaga meitene," tas domāja. Viņai ne tikai būs jāamaksā sods par sasisto lampu (viņš bija pārliecināts, ka vadība nevēlēsies ierosināt lietu), bet arī viss viņas skaistums bija vējā.
Krītošie stikli un dzirksteles bija sagriezuši viņas seju un pār viņas vaigiem patiešām ritēja karstas asins asaras, kad tā devās tumsā.

Zini, ir tikai viena iespēja nokļūt tur, kur tu vēlies,” čukstēja viņas ceļabiedrs, neredzams sēžot pretī vilciena krēslā. Caur viņa tēlu tā saskatīja tuvojošos konduktoru. „Atzīsties visā. Izliecies, ka esi traka, kamēr vēl nav par vēlu.... tikai trakie drīkst atļauties teikt un darīt to, ko patiesi vēlas. Un tas, kas briest tavas sirds tumšākajos kaktiņos ir vājprāts.” Balss kā sulīga pūka nogūlās uz viņas lūpām un sejas. Viņa iekodās apakšlūpā, lai atvairītu šīs domas.
Laipns: „Paldies,” konduktorei par pārbaudīto biļeti.
Viņa stingri raudzījās neredzamajās acīs. Vēl viņai no tām nebija bail, bet cik ilgi vēl? Reiz iepazīstoties ar šī „labvēļa” runām, viņa bija iekritusi tīklā, kas savilkās. Šodien viņa to sajuta. Vājprāts - lamatas, kurās viņa gribētu atrasties labprātīgi.
„Es tev saku, sāc uzvesties kā trakā, būs labāk tev pašai, neviens tevi nevainos. Tu tā pat zini, ka drīz iekritīsi. Tu esi pārāk vāja. Tu nevari pretoties man. Es tavs labākais draugs, tādēļ dodu padomu – izliecies par traku.”
Aiz loga skrēja ainavas. Saule laidās aiz kādas ēkas jumta. Viņa piespieda savu pieri vēsajam norasojušajam stiklam.
„Rīkojies. Tu taču zini, ka pienāks tas brīdis, kad viņu nogalināsi. Tādēļ esi tu pati, esi trakā, lai viņa vismaz zinātu, ka viņa var tikt nonāvēta ar tavu roku.”
Divi neredzam atvari neredzamu acu pāra vietā. No šī mirkļa viņa visvairāk baidījās. No patiesības. Viņas sapņu pilis bija māja un mierīga līdzās pastāvēšana ar savu vājprāta draugu, kā maza meitenīte viņa baidījās patiesības.
„Es nedrīkstu,” viņa teica drīzāk pati sev. „Es nedrīkstu viņu nogalināt. Tad sabruks arī daļa no manis.” Izmisums viņas acīs. Apjukums prātā. Neziņa sirdī. Otrreizēja biļešu pārbaude vilcienā.
„Tu taču zini, ka viss notiek pa spirāli,” viņš atkal lēja savu balsi. „Jau divas reizes tu kāroji to izdarīt. Ar katru reizi spēcīgāk. Pat biļetes pārbauda divas reizes un no otrās neizbēgs neviens. Nav zināms, kas notiks nākamās lēkmes laikā.”
Viņa klusēja. Viņa zināja, ka reiz tas notiks, ka reiz viņa nogalinās. Bet līdz tam vēl bija laiks. Varbūt nāve iznāks pilnīgi bezjēdzīga, bet, ja tā nenesīs labumu un neatbrīvos viņu, tā droši varēja atļauties nomirt arī pati. Nav zināms, cik stipra būs nākamā lēkme un kad.
„Tu melo,” viņš, saldi smaidot, atzinās viņas vietā. „Es tevi ievilkšu sevī, es esmu tavs draugs, bez manis tu vairs nespēj.”
Viņa klēpī iesēdās kāds pasažieris un neredzamais tēls saplaka līdz pazuda. Viņa uzsmaidīja skumju smaidu pretējam puisi, kurš bija reāls, taču viņa seju tā savā aizmiglotajām acīm neredzēja.
Nākamā ir viņas pietura. Viņai jātiek ar sevi galā, jāsakārto domas, jo stacijā viņa satiks cilvēku, kuru viņa nogalinās. Viņa nezināja kad. Bet viņa bija ārkārtīgi bail par to, kā un kad tas varētu notikt.
Viņa savāca savas mantas, izgāja caur eju, kas dvakoja pēc slapjiem apaviem un apstājās gaidīt pie durvīm.
Neredzamais tēls stāvēja viņai tieši aiz muguras.

Bezgalīgs gājiens. Viņas āda ir migla, viņa pati ir ceļš, pa kuru iet. "Es pats neesmu dubļus bridis, es pats bijis dubļi, ko brien..." Zābākos iesmēlies ledains ūdens. Uz sejas maska. Pelēkā, kas neatšķiras no pūļa, tā ko viņa nicina. Viņa jūtas kā ubadze, jo tai trūkst paša galvenā. Viņa iet ubagot mīlestību, bet ir pārāk lepna, lai pastieptu roku. Tādēļ viņa vienkārši salst un klusē. Viņas sirds ir aizslēgti vārti ar pazaudētu atslēgu. Pelēkais metāls pārklājies sūnu un gaisa putekļu kā pelēju šķidrautu. Un viņa ir putekļi, kas lido un nosēžas uz stikla lai skatītos logos, kuros mājo laime.

Es gribētu, lai ir zaļa zālīte un mazs siegs, kas, lēni krītot, ieķertos skropstās.

Viņa dzirdēja šo savādi dīvaino troksni aiz loga. Ja viņa nebūtu palikusi kājās, lai mācītos, tad nedzirdētu neko, tik nemanāms tas bija. Bet sabiedrība no viņas prasīja labo meteni. Viņa bija tās vergs. Tādēļ šajā nolādētajā pusnakts stundā viņa sēdēja kājās un rakstīja to, ko no viņas gaidīja, lai atkla varētu teikt, ka viņa izpilda visus savus pienākumus. Aiz loga pilnmēness... Tagad viņa daudz labprātāk klejotu zem pielijušiem kokiem un klausītos tukšumā, vai nodotos sapņiem par dzīvi, kādu viņa neuzdrošinājās dzīvot. Un tajā nemājoja baltie zirgi, tajā bija viss, kas atradās aiz plīvura, kuram viņa ar kārām acīm tikai varēja noraudzīties cauri.
Viņa piegāja pie milzu loga, aiz kura dvakoja nakts un mēness. Kaut kas viņu vilka tur, ārā, naktī - mēnesnīcā...
Viņa atvēra balkona durvis un vēsais gaiss apņēma viņas potītes, tad lēnām cēlās uz augšu, ietinot viņas ķermeni satraucoši maigā palagā. Viņai bija jāiet pie balkona malas, no turienes skanēja balss, kas viņu vilka pie sevis, kaut kas, kas sauca pēc viņas.
Viņa piegāja pie malas un uzlika rokas uz margām, kas ļodzīdamies pavirzījās uz priekšu. Viņa kāri elpoja nakti, kas likās satrūdējusi no tai uzliktā sloga vienmēr veldzēt visu. Viņu aicināja zem margām. Viņa palūkojās tai pāri un rokas atlaida lesnteri. Tur karājās meitene gaiši zilā tērpā, izlaistiem matiem un centās tikt augšā, izglābt sevi, lai nekristu lejā no šī augstuma. Viņa gribēja palīdzēt, sniedza savu roku, bet tajā brīdī meitene paskatījās ar viņas acīm, uzsmaidīja viņas smaidu sakot: "Tā ir tikai mana cīņa..." un atlaida rokas, un lidoja naktī.
Viņa redzēja savu seju krītam. Bet viņa krita laimīga, jo bija dzīva un spējīga pieņemt lēmumus. Viņa pati stāvēja uz balkona, nezziņā, ko darīt. Arī viņai bija sava cīņa...

Melnbalta pasaule. Sniegs, peļķes un dubļi. Vienīgi trakie zvirbuļi krūmos nesaskanēja ar notiekošo. Sniegs sitās sejā. Viņa gāja, garais mētelis pinās gar kājām. Galvā trūka elegantas platmales un fonā skanoša blūza. Soļi pazuda uz asfalta. Viņa tā varētu iet mūžam. Koncentrējoties uz to, kā melnā čūska aizlokās zem viņas kājām... Vēja brāzmas sejā viņu atstāja bez elpas, putni apklusa un debesis kļuva pelēkas, bet cik gan pelēkas melnbaltā filmā tās var būt.
Viņai sāka sekot kāds nabadzīgi ģērbts, noplīsis, noskrandis tēls. Viņa paātrināja tempu, bet tad apstājās un sagaidīja, lai tas pienāktu klāt.
"Atvainojiet, jaukundz, kā nonākt debesīs?" čerkstoša veča balss, bet tā viņu atsauca dzīvē. "Es dodos uz turieni. Kad būšu tur nonākusi, aizsūtīšu jums kartiņu. Bet pagaidām nopērciet sev kurpes, lai kādu dienu varētu man sekot," veča saujā pārceļoja naudaszīme. Viņa nezināja izskaidrojumu savai asajai atbildei, tādēļ ar doto naudaszīmi cerēja izpirkt savu vainu.
Viņa gāja un gāja....Vakar viņa redzēja kādu filmu par seniem laikiem, kurā uzskatīja, ka pēc sešām jūdzēm ir pasaules mala... tagad jau viņai vajadzēja nogāzties no zemes virsmas. Sasodītā izglītība, kas iemācīja, ka tādas lietas nav iespējamas. Tā pat kā pūķi, bruņinieki un ļaunie burvji.
Kājas sāka sāpēt, nez cik kilometri jau bija nosoļoti, bet viņa tikai gāja uz priekšu. Vējš un sniegs pieņēmās spēkā... Tas viņu apņēma un iesūca sevī, viņa kļuva par daļu no tā, sadalījās atomos un izkusa pavisam. Aizlidoja pie debesīm.

Viņa bija mežā. Viena pati starp vecām eglēm, kas lēja savus zarus visriņķī un ieslēdza viņu drūmā nolemtībā. Viņa nezināja uz kurieni iet, uz kuru pusi, lai izkļūtu no šī karuseļa. Viņai sala. Dīvaini, kad cilvēks ir vientuļš, viņš vienmēr salst, izņemot tās reizes , kad viņu pārņem baiļu vājprāts un viņš sāk degt kā ugunīs... Bet viņa bija pavisam mierīga. Viņa sēdēja, apskāvusi sevi un nekustējās. Naivā, bērnišķīgā sajūta, ka kāds viņu izglābs un galu galā viss jau būs labi... Tikko manāmi viņa trīcēja.
„Tas ir no aukstuma,” viņa sevi mierināja.
Bet viņa pavisam labi zināja, ka tā nav. Tā bija vientulība, kas grauza viņu no iekšpuses. Izmisums, kas saēda domas. Ritmiska šūpošanās uz priekšu un atpakaļ...
„Palīdzi, palīdzi man...” izskanēja tukšumā... Egles sakļāva savus zarus, lai sildītu, sūnas ļāva sevī iegrimt un nosirmot.
This is the point of no return...

Esmu stipra, tas nekas, ka no bailēm asins, liekas, pārstājušas riņķot. Es izvēlos dzīvot brīvi, nevis pakļauties un nonāvēt sevi.

Bridu pa dubļiem, bet izjutu dzīvību. Putekļi, bet asinis dzīslās riņķo straujāk. Vienatnē nogāju nez cik kilometrus. Agrāk es baidījos vientulības. Tagad es to izbaudu.

Tumšā puse... Vakar gulēt ejot domāju, kā diena izvemj nakti un spoki dodas ielās...