Nepakar
Starp tuksneša smilšu graudiņiem
Mani.
Nav vērts.

Maitāšu dārga dzēriena
Stikla pudeli.

Ne jau tur mani ierāmēt.

Padari mani
Par cilvēku.
Padari...
Laimīgu?
Trīs asaras
Uz zelta zivtiņas kapa.
Viņa noslāpa,
Pirms paspēju runāt.
Izglābt viņu...
Un sevi.

Ubadze dīķa malā
Bez sejas
Pēc mīlestības kliedz.
Gulbji jau siltajās zemēs.
Un roku
Tai nelūgs
Neviens.

No delnām
Izskrāpē pieskārienus.
Ne jau man.
Ne
Jau
Tā.

Tauriņi mirst
Kalnu alās
Ar stalaktītiem sirdīs.

Fēnikss, tu sadedz.
Rītdienas nebūs.

Saver kā pērles
Trīs bezbalss kliedzienus.
Rīt būs par vēlu –

Eņģeļu asaras
Nosmacē

Papīra spārniem
Caur lietu
Pret sauli
Tu skrien.
Nomaini baterijas
Saviem zirgiem,
Lai pegasi neiesprūst
Asaru kanālos,
Kad pusnaktī
Zvaigznes sāk krist
(No meiteņu spīdīgiem krekliņiem)
Ubagu cauro zābaku pirkstusstarpās.
Palaid pūķi
Trīs mājas tālāk,
Lai aizlido.
Ne jau tev dzist.
Tie spārni ir laminēti.

Atvelc aizkarus
Plakstiņu dūmakai.
Saēd jau lietus
Atvadu vārdus.
Piedod.

Krita-krita-krita,
Bija-izbija-pazuda,
Rika-mika-šika.

Nedomāt!

Šaiba-raiba-baiba...

Jau atkal.

Tere-bere-būms
Alke-malke-mele...

Mīļais, kad būsi mājās?

Nomira luksafors,
Kad viņa pārgāja ielu.
Pamanīji?
Jā, tava galva viņas pēcpusi vēro...
Muļķis!..
Nekūsti lūdzams.
Kurš tad nākamreiz
Atdzīvinās luksaforu?

Iemācīsi mani slidot?
(Tā naivi un bērnišķīgi pajautāts.)
Lidlauks tik plašs,
Ka man sametas bailes.
Iemāci mani slidot!
Nu lūdzu...
Soļi uz ledus liekas tik sveši.
Nepazīstu.
Nu iemāci mani slidot!
Tikai nesaki -
Nemāku.

Aiz loga ieslodzīta nakts
Kliedz
Atlaid
(Vai pievelc pie krūtīm)
Mēnesī paveries.
Tas nenodos
Nakts klusēs
Par grēkiem
Ko nenodarījām
Par domām
Ko skumjās aprijām
Ar pirkstu galiem
Gar lūpām

nav divu patiesību
es noslīku
sniegpārslas klusumā
aizbēga
mans rotaļu biedrs
drupinu smiltis
uz vecajām pilīm
atgriezties gribu

A(p)tver manu klusuma pulsāciju
Piepildi mani visu

Mazliet

Zemeņu tēja uz balta galdauta
Asiņo

Pārpārēm

Termometra stabiņš ceļas
Sirds liek par sevi manīt

Tik karsti

Pārtrūkst balssaites,
kad vaboles tajās ieķeras saviem kāju āķīšiem.
Nekrist - nekrist - bezgalībā - vēl - eksistēt.
Es taču esmu šeit un tepatās,
tikai vaboles lēkā un graužas pa trahejām.
Tikai nepārstāt dziedāt!,
tad nebūs plūsmas, kas paceļ tās gaisā,
es nosmakšu pats savās vabolēs.

Lillija nozied bez ziediem tik balta, ka palieku akls.
Atvarā noslīka, pazuda, aprima, bija.
Dienasgaismas spuldzē pārdega pavediens.
Nevar jau izturēt visu.
Kaut kur tomēr ir arī pasaules mala,
kur krist.

Dabiskā atlase.
Mainība.
Izdzīvos stiprākais.
Pielāgošanās.
Šis ir mirklis, kad izmirstu.
Nepieņem gāzes iedvesmoto
Pilsētas dzīvi man asinis.

Tik klusi kā kliedziens, kas iespraucies strap grāmtas lapām vecas ciema bibliotēkas sienās, noputējis un pilns nedzīvotās vakardienas, es esmu bijusi šeit. Tikai nenotraukt putekļus, lai neradītu pēdas aiz sevis, lai nepaliktu liecībās, lai nebūtu jātīra viss, lai nebūtu jāmaina mazā pasaulīte, kur šobrīt ir ieslodzīts visums. Bet tik absurdā pasaulē tik absurdi sapņi rādās. Nē, brīvību dodiet man. Nesoliet, neprasiet, vienkārši esiet un ļaujiet man būt. Iet, skriet, dziedāt un dejot. Lai justu, ka esmu dzīva, ka esmu es brīva.

tas teksts tevi neatstāj vienladzīgu, tātad tas nav vienmuļš.
tu pats esi spējīgs dzīvot un just, elpot un būt, tātad nevari būt paredzams...
ikviens ir tāds, kāds tas ira... dzīve ir liela, plaša, šis ir tikai mirklis no tās, bet sekos nākamais, kas būs pilnīgi savādāks, un arī paši cilvēki būs savādāki... nekas jau nestāv uz vietas.
Pulksteņa tikšķus uzskata par vienmuļiem, bet brīdī, kad kaut kas jāgaida, ikviens tikšķis nāk ar savu saspringumu un emocijām, katrs no tiem liekas īpašs, gribas sagaidīt nākamo. Un tad nav ne miņas no ierastā "tik", kas dzirdēts tik daudz reižu... tas kļuvis par momentu no lielā skaistā un neaizmirstamā un īpašā, tas pats atdalījies un iemantojis savu dzīvību.

Es gribu būt vējš. Tieši tā - nevienam nepiederēt, neparko neatbildēt. Vēju neviens nevar piesaistīt. Tas ir brīvs. Lido un aizlido. Ir tikai mirklis. Laikam tādēļ vējš mani tā piesaista, jo eksistē tikai mirkli. Tas ir veids, kādā es gribētu dzīvot - nedomājot par neko citu. Negaidot neko. Vienkārši izgaršojot tās sajūtas, kas ir... bez turpinājuma... jo vējš aizlido... nevajag mani censties turpināt, taisnes tā pat sniedzas bezgalībā, neatkārīgi no tā, cik liela daļa no tās uzvilkta uz papīra. Un pa riņķa līniju var riņķot mūžīgi, atliek tikai pieskaitīt pī reiz n radiānus (kur n pieder Z) un viss turpināsies. Bet to nevajag pieprasīt. Uz papīra ir tikai viens mazs aplītis. Nevajag cesnties tur ietilpināt mani, jo tas uzliktu važas nākotnei. Kam pieder šis brīdis, tas var izmainīt nākotni. Kas izmaina nākotni, tam pieder pagātne.
Domu noziegums (vai Orvela "1984" iespaids) bet es negribu būt tāda kā citi, kaut kur te... vienkārši kaut kur gaisā, visriņķī... tādēļ neizmērīt... vējam mērvienību nav. Gaiss ieņem visas telpas, tomēr paliekot pats par sevi... aizvien vairāk šīzo... aizvien vairāk ne es, bet varbūt tieši tā izpaužas tā būtība? ja pieņem, ka visa pamatā ir mainība... Izdzīvos stiprākais, tas kurš spēs pielāgoties... bet es negribu mainīties. Dabiskā atlase? Tad varbūt šis ir mirklis, kad notiek mana izmiršana.