Pārtrūkst balssaites,
kad vaboles tajās ieķeras saviem kāju āķīšiem.
Nekrist - nekrist - bezgalībā - vēl - eksistēt.
Es taču esmu šeit un tepatās,
tikai vaboles lēkā un graužas pa trahejām.
Tikai nepārstāt dziedāt!,
tad nebūs plūsmas, kas paceļ tās gaisā,
es nosmakšu pats savās vabolēs.

Lillija nozied bez ziediem tik balta, ka palieku akls.
Atvarā noslīka, pazuda, aprima, bija.
Dienasgaismas spuldzē pārdega pavediens.
Nevar jau izturēt visu.
Kaut kur tomēr ir arī pasaules mala,
kur krist.

Dabiskā atlase.
Mainība.
Izdzīvos stiprākais.
Pielāgošanās.
Šis ir mirklis, kad izmirstu.
Nepieņem gāzes iedvesmoto
Pilsētas dzīvi man asinis.

Desmitos vakarā es eju skatīties kā un vai ceļmalā uz vecmāmiņas dārzu ievas zied. Visu ziemu tas ceļš nav iets. No sākuma klusums. Nav vēja, nav trokšņa, ir tikai smarža, kura ieplūst pa visām porām, piesūcina un neļauj domāt. Un tad tas sākās - viena pati lakstīgala. Dīvaina skaņa. Tās ievas neziedēja. Ziedu viņām nebija. Tikai daži mazi, balti pušķīši visā lielajā lapotnē. Spocīgi - liekas, ka viņas ir mirušas, jo smarža no attāluma nāk, tikai viņas nerāda sevi. Un tālāk pa ceļu ir mežs abās pusēs - tumsa. Ūdens ir izveidojis tādu kā purvu. Krūmi un lapas. Nav zināms, kas tajās mājo, bet kāda lakstīgala tur dzied un viņai ir tik labi. Bet viņa ir kaut kur starp tām lapām, aiz tā ūdens. Gribas tai sekot, iet purvā, kur tā aicina. Varu iedomāties savu kapu plāksnīti: "Viņa aizlidoja, cenšoties notvert lakstīgalu." Tik savāds vilinājums tuvoties, paklausīt... Bet bailes uzvar. Es nespēju ieiet dziļāk mežā, ko liekas, ka mani kāds vēro un uzmana... Tik apbrīnojami viegli pagriezt muguru lakstīgalas dziesmai un doties prom. Iet un klausīties - man taču tā pat viņas visas jau pieder. Un cik nav stāstu par sirēnām, jūras meitām, kas vilina zvejniekus ar savu balsi... mani vilina lakstīgala... Bet eju, jo redzu sev priekšā zilajās debesīs pirmo zvaigzni. Tā man ir jāaizsniedz, lakstīgalas tik augstu nelido. Un manī pašā ir simtu viena no tām..

graudu pa graudam noārdi sienu
smilšakmens drūp kad tam pieskaras
aklas mušas skrējiens
iestiklotas mazmājiņas stikla rūtī
es esmu spāre kas pārlaižas akacim
mani spārni no zīda
ko ķīnieši mokās veidojuši
manu mazo zīdtārpiņ pasmaidi
tu vienīgais šajā stāstā vari būt laimīgs

es esmu vienīga grēciniece,
ak, jūs, mani bezvainas brāļi
un neuzpērkamie taisnie,
kas neliecas, kad tiem uzkrauj šo dzīvi.
kā saka tie gudrie - tikai tā tam būs būt,
mūžīgi paliekot baltai un tīrai par sevi.
par sevi baltai kā cigaretes filtrs,
pirms to liek pie lūpām
un piesūcina smirdīgiem dūmiem.
pie lūpam kas, tīras
pirms saskaras ar šo pieneņpūku balto filtru,
un abi izplūst grēkā
un pārvēršas citā formā,
un mainās kropļiem par prieku.
arī mani tu liec pie lūpām
un sašķērē gabalos kā citrona šķēlēs,
un ļauj sulai ieplūst brūcēs
un plēst no iekšienes,
tu atdali gabalu pa gabalam,
lēni kā griežot cepeti,
mīkstumus pietaupot sev,
bet pārējo atstājot citiem.
un tad vēl ir laimes kauliņš,
ko pārplēst uz pusēm un iedomāt vēlēšanos.
un es vēlos.
es ievēlos kaila skriet pa magoņu lauku,
kad asinis atšķaidītas ar šņabi
un galvā ir ūdens,
kas krācas gar krauju,
pār kuru man neļauj mesties,
jo dzīvot taču esot skaisti.
bet zini - tas viss ir piesārņots ar otrās dienas atkritumiem,
un rīt man vairs nebūs gaisa,
jo vienīgi es esmu svētā un grēcīgā,
ko sagandē dzīve,
jo manī vēl mājo bērna kliedziens,
ko apslāpē čuksti,
ko izdveš šie viepļi,
kas saucas par tuvākā mīlestību.

"Kādēļ tu tā darīji?" tika jautāts kritušajam eņģelim, kura spārni nu atradās samīti zem kājām, tie mirka liesmaini sarkanās asins lāsēs.
"Es mīlēju..." eņģelis sacīja un turpināja plosīt savus spārnus, laužot spalvas un laižot tās vējā. Tās uzlidoja, apmeta slaidu loku un lēni planēdamas, nosēdās uz ūdens virsmas, nedaudz iegrimstot tajā kā ūdenslīdēja kājas. Kā mazas laiviņas dūnas peldēja pretī saulei.
"Bet vai tad mēs visi nemīlam? Tieši tas taču ir mūsu pienākums, mīlēt..."
"Jums to nesaprast. Tikai man līdzīgie to spēj, citi kritušie eņģeļi... vai tiešām jūs nekad neesat brīnījušies, kādēļ eņģeļi krīt un turpina krist? Kā zvaigznes naksnīgajās debesīs.
Zvaigznei taču ir izvēle - degt, līdz tā izdeg un spīdēt vēl ilgi, lai pēc tam astrologi papīros rakstītu, ka tur un tur bija zvaigzne, kas spīdēja un izdega. Bet arī zvaigznes labāk izvēlas krist un degt spoži un patiesi, un tikai mirkli, bet tā, lai tās ar savu skaistumu un neprātību saglabātos daudzu cilvēku prātos. Un zvaigznēm ir pilnīgi vienalga, ko par viņām domā astrologi."
"Un tomēr, tu biji eņģelis. Zvaigznes mirstot cilvēkos lej prieku, cerību, ka to vēlēšanās piepildīsies, bet eņģeļi vēlēšanās piepilda, kamēr nav krituši, kamēr tie ir uzticīgi saviem mērķiem."
"Tie ir jūsu mērķi, par kuriem jūs runājat. Un varbūt tieši šobrīd es tam kalpoju vairāk par nevienu citu. Jo, es esmu tas, kurš mīlestību nes sevī. Un man tās ir daudz. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu maigumu un aplaimību es izjutu brīdī, kad nolēmu atteikties no saviem spārniem un tos noraut."
"Un tomēr, vai tev ne mirkli nebija žēl?"
"Vai kāds man kaut reizi vaicāja, vai es vēlos būt eņģelis? Vai kāds man kaut mirkli deva izvēles iespējas? Tikai tagad es beidzot vēlos būt dzīvs. Es nekad neesmu vēlējies būt par eņģeli, jo viņi ir nolemti neaprakstāmām mokām. Tā vientulība ir nepanesama. Būtne, kam citiem jādāvā laime pati nedrīkst būt tik vientuļa un nelaimīga kā es. Ja man pašā sākumā vaicātu, vai vēlos spārnus, es jau tad no tiem atsacītos. Jo mums vienmēr jābūt tik sasodīti vientuļiem un jābūt laimīgiem. Mums jāpalīdz visiem, bet mums nepalīdz neviens... cilvēki nezina, kā mums palīdzēt. Kā eņģeļus viņi mūs nespēj mīlēt. Tādēļ norauju savus spārnus un ļauju cilvēkiem tos samīdīt kājām.
Šī ir pirmā reize, kad jūtu, kā viņi mani mīl. Mēs mīlam caur sāpēm. Savām vai citu, bet tas ir tas skaistākais. Un man nav žēl. Es kristu vēlreiz. Vēlreiz norautu spārnus no saviem pleciem."
"Es gribētu tevi saukt atpakaļ, bet tu pats labi zini, ka tas nav iespējams. Tagad tu vari raudāt un asiņot. Pirmās tekošās asinis eņģeļu mūžā no nu jau vairs neesošajiem spārniem. Es tikai ļoti gribu ticēt, ka tu runā, mīli un rīkojies patiesi. Un vēlu tev visu. Tikai ceru, ka tu saproti, ka arī es mīlu. Laikam tas ir savādāk, es mīlu ar spārniem. Mīlu, ar brīdi, kad manos spārnos kāds patveras un varu nosargāt. Bet tev tagad būs sirds ar ko mīlēt. Tad šī būs šķiršanās - šīs spalvas, ko tu tik vieglprātīgi palaid vējā ir pēdējā reize, kad redzi kaut ko no eņģeļa. Tu taču zini, ka brīdī, kad sadziedēšu tavas rētas, tu aizmirsīsi visu. Tu būsi tikai cilvēks, kurš cieš, padodas kārdinājumam un arī mīl un kuram sāp."
"Es laižu šīs spalvas caur saviem pirkstiem un līdz ar tām visas savas atmiņas. Bet man nav žēl ne mirkļa. Ne jau pagātnē mēs dzīvojam, bet cerībā uz laimi. Un tas ir mans ceļš. Krist, lai atkal paceltos, bet šoreiz jau citiem spārniem.
Es tikai noliecu savu galvu un ceru, ka zem jūsu spārniem vienmēr atradīšu patvērumu un stiprinājumu, kad man tas būs vajadzīgs. Un tagad ļaujiet man sajust pasauli un dzīvot."
"Ardievu, mans draugs. Esi laimīgs. Tu pamodīsies smiltīs un tieši tā, kuras dēļ kriti, tevi atradīs. Lai šī ticība tevi gaismai tevi nekad nepamet," Runātāja balsī skanēja trīsas, kad tas ar vieglu roku noglāstīja grēkojušā eņģeļa galvu un to ietvēra sidrabaina migla un tas uz visiem laikiem pazuda no šīs vietas, kur staigāt ļauts tikai eņģeļiem. Mūžības vietā tas izvēlējās mirkli. Bet varbūt tieši šis eņģelis bija vispatiesākais un uzticamākais no visiem.