Tur ir tik silti, tik savādi silti un gaiši... Tuvāk, vēl tuvāk, tur būs labi. Tā, vēl pāris vēzinu, es pielidošu... Tik auksts un mitrs ir šeit. Un mēness tik spokains... man bail... Māmiņa mācīja, ka mums jālido uz mēnesi, viņa droši vien būs kļūdījusies, mēness ir tik tālu, be te, te pat blakus ir tas siltais un gaišais...
Sasodīts, kādēļ es netieku uz priekšu! Nekā taču tur nav. Ā, tagad mani tasutekļi to sajūt. Tas ir tik vēss un gluds... Pareizi, tas ir tas slidīgais priekškars, kurš mūs sargā no tā visa, kas atrodas pie cilvēkiem. Izsaktās kā ezera spogulis gaišākajās nakts stundās... Un es tajā tik labi varu redzēt savu atspulgu... Stikls! Stikls! Tas bija stikls. Jā, tagad es aceros, kā šo vielu sauca.
Bet... paga, ja tur ie spraudziņa... tā, uzmanīgi, lēnām... esmu iekšā... Tikai neskatīties uz malām, tagad nav laika vērot apkārtni, to es apskatīšu pēc tam, tagad galvenais ir mans mērķis. Tas siltais un raustīgais uz galda.
Ai, tā ir mana ēna... Cik graciozi spārni... Kāda daile... es pats sevi apskaustu, ja nezinātu, ka tā grācija pieder man. Vēl pāris metri... jā es jau jūtu to silto smaržu. Nolaidīsimies tieši uz tā zelta bumbulīša, kas atrodas zilajā daļā. Tik maigas krāsu pārējas kā ziediem pilnmēness naktī... Varbūt labāk uz raustīgā zeltainā galiņa? Nē, tā ir pati virsotne, tur būs patīkamāk uzrāpties. Nē, no pašas apakšas gan es negribu sākt, tas tornis liekas slidens. Lai gan smaržo pēc vaska... pēc vasaras... mmm, kāda daile... tā, es tūlīt būšu tur. Aizturam elpu, lai nosēžoties plaušās varētu ievilkt tikai šo zeltaino mirdzumu. Metamies ar visu spēku nosēsties uz šīs ziemeļblāzmai līdzīgās, siltās parādības, kas cilvēkiem tumsā dod gaismu...