Viņa atradās uz tilta. Gāja tam pāri. Soļi, kas nebija viņas, domas, kas nepiederēja viņai, jo tā nebija viņa, kas gāja un rīkojās.
Viņai gribējās būt brīvai... Viņai gribējās lidot... Viņa gribēja vienkārši lēkt lejā no tilta. Izjust, ka viņa ir dzīva.
Bet tas būtu noziegums pret citiem... Draugiem, ģimeni, sabiedrību... Bet, ja viņa nelēks, nelidos, tas būtu noziegums pret viņu pašu.
Kurš grēks būtu lielāks, viņa nezināja un īstenībā pat nevēlējās noskaidrot. Viņa tikai gribēja būt viņa pati... Tādēļ viņa skrēja. Skrēja, neatskatoties un nedomājot.
Vējš, kas sitās sejās atgādināja vēju krītot, bet lietus lāses sajūtu, ka seja saskaras ar ūdeni...
Viņa taču meloja tikai pati sev.