Debesis sarkanas. Kāds tās nupat izlaizījis un padarījis mitras, jo no gaisa krita piedauzīgs sniegs, kas nekaunīgi nosēdās uz viņas kailajām krūtīm, kas spraucās laukā no dziļā dekoltē. Sabīne šodien bija slikta meitene. Nē īstenībā viņa bija pat ļoti laba. Sasodīti laba, kā viņai šovakar kāds vēl teiks. Pavisam noteikti kāds to čukstēs viņas ausīs. Savādāk nemaz nevar būt. Un viņai patika tēlot, ka viņa tam netic. Un tad vīrieši dedzīgi metās apliecināt, ka tā ir. Bet viņa zināja, ka viņas nekaunīgais izskats un uzvedība viņus dedzināja. Tāda netīra pārākuma apziņa.
Un viņai patika atdarināt vīriešu naudas makus. Un kas par to? Viņa bija dzels lēdija un tas ietilpa viņas pienākumos. Tāpat kā laika trūkums raudāšanai un citām sliktām emocijām. Viņa bija sieviete ar pautiem, vai patiesībā būtu jāsaka ar aknām, jo, lai nu ko, bet šņabi jau viņa prata turēt. Tiesa gan, viņa nebija Prometejs, ko Zevs piekalis pie klints un viņas aknas katru nakti neatjaunojās, tādēļ Sabīne saprata, ka laiks padomāt par nākotni un iemīlēties. Nu, vismaz izlikties to darām.
( tālākie notikumi )