Nomazgāju ārdurvis.
Sākās viss ar to, ka pagājušajā nedēļā kāpņu telpā "uzsniga sniedziņš balts" no nokasītajiem griestiem, pēc pāris dienām īstas kupenas uz grīdām izveidoja apmestās sienas. Durvis ietērpās pūkainās sedziņās. Mājās mēs nācām, uzmanīgi cilājot kājas un pieturot bikšu galus.
"Labi vismaz, ka vadus nav noplēsuši," apcerīgi teica Dārgais, blenžot vadu murskulī virs durvīm.
Taču šovakar, laipojot uz dzīvokli, es sapratu, ka mūsu durvis ir vienīgās netīrās. Nu, labi, īsti tīras nebija nevienas, šādos apstākļos tas nemaz nebūtu iespējams, taču mūsējās bija vienīgās, kas bija pa īstam netīrītas.
Komformismam ir varens spēks. Paķēru lupatu un minūtes 20 berzēju to uz visām pusēm. Tagad varu atviegloti nopūsties (vai varbūt tomēr labāk nē).