Visu dienu laiku pa laikam domāju par "neticami ļauno teoriju" un sievietēm, kuras no šī grēka ir brīvas, un tam visam pa vidu kaut kā gluži dabiski manas domas aizšļūca pie sievietēm, kas man liekas veiksmīgas, populāras un mīlētas, un pat apbrīnas vai skaudības vērtas (par apbrīnu un skaudību daži atsevišķi vārdi. Vispār es sevi lai nu par ko, bet par skaudīgu cilvēku neuzskatu, Ticu, ka katram cilvēkam ir kaut kas tāds, par ko viņu var ļoti apskaust, nopietni un no visas sirds, un ticu, ka katram cilvēkam ir kaut kas tāds, pat ko viņu atliek tikai ļoti ļoti nožēlot), un piepeši es sapratu, jeb pareizāk sakot, atcerējos, bet atcerējos tik negaidīti spilgti un skaidri, ne tikai kā skaistu frāzi, bet kā elementāru faktu to, ko pirms nedēļas vai divām man rakstīja fedrs: "angeli potomu mogut letatj, shto legko k sebje otnosjatsa".
Jā. Ja ir kaut kas, kas man cilvēkos liekas apskaužams, no visas sirds, tad tas ne izskats, ne prāts, ne veiksmīga karjera vai kolosāla ģimene, ne skaistas mašīnas vai lielisks stils, reputācija, izglītība, talants, sportiskā forma, pieredze vai enerģija, tā ir spēja uztvert sevi viegli. Tā ir ne vien enģeļu, bet arī dievu cienīga balva.