Es šodien nopirku zaļu plīša mājas tērpu, par ko sapņoju jau pagājušajos Ziemassvētkos. Man to neviens tā arī neuzdāvināja, tāpēc nopirku pati (kaut mierigi varēju taupīt, un staigāt pa māju vecajās dižinsās), pirmo reizi mūžā brūnēju solārijā (kaut mierīgi varēju staigāt arī turpmāk tikpat aristokrātiski bāla) un kosmetoloģe man izraustīja uzacis (kaut varēju tak iemācities pati, vai staigāt tāpat, ar neraustītām).
Bet attiecībā uz patēriņu man ir iestājies "nastal pisecj, mi vsje umrjom" miers. Tagad sēžu savā plīša kostīmā (kas man izskatās vienkārši lieliski), apbrīnoju uzacis, kas piešķir sejai maiga izbrīna izteiksmi un dzeru sidru, pēc kura bija jāstāv rindā, škiet, veselu mūžību.