Shelly - Troglodīts un mīlestība

09:54 am - Troglodīts un mīlestība

Vakar pēc krievu romanču koncerta ieejam veikaliņā pie prezidenta pils iegādāties cigaretes. Lai gan veikaliņš ir stipri komplimentārs apzīmējums 2 x 2 m ūķim ar diviem bargiem piedzērušiem onkuļiem, vienu mīksti piedzērušos onkuli un pārdevēju ar alkohola uzburbušu seju. Pie veikala tuso četri bailīgi, strīpaini kaķi - divi ir pavisam maziņi. Mana sirds nokrakšķ - nabaga bērni, naktī uz ielas!
- Briesmīga iestāde, - es saku, ejot prom.
- Briesmīga, - ļoti nopietni piekrīt Dārgais. - Bet to neslēdz pēc vairāku prezidentu lūguma, kas šeit ir regulārie klienti, un ir to lūguši to saglabāt.
- Jā?!? - es saku, briesmīgi izbrīnīta.
- Jā, manu dūjiņ, protams, - viņš saka, dēmoniski smīnot pa visu seju. - Protams, baloži ir dumjākie putni. Mauksi ar rokassomiņu?
- Sasodīts, - es nosēcos. - Tu izklausījies TIK nopietns. Vienīgais prezidents, ko es tur varu iedomāties, ir Guntis Ulmanis.
Ejam tālāk un iesēžamies tramvajā. Pēc brīža es ierunājos atkal:
- Man laikam arī sākās stadija, kad kļūst žēl, ka es nevaru parūpēties par visiem bezmāju kaķiem, kas ziemas spelgonī ar tukšu puncīti sēž uz ielas, un trīc, baidās un ir briesmīgi bēdīgi. Kāpēc mēs nevaram viņus visus savākt uz mājām?
- Visus mēs viņus nevaram savākt uz mājām, - apcerīgi saka Dārgais. - Ja cilvēks sev mājās ievieš vairāk nekā 40 kaķus, tad pie viņa atbrauc "Bez Tabu" un uztaisa par to vienu sižetiņu. Vai pat vairākus.
- Tas ir arguments, - es sērīgi piekrītu. - Negribu, lai mani kā frīku rāda pa TV. Turklāt es saprotu, ka mēs nevaram savākt visus kaķus uz pasaules. Viņiem mūsu trīsistabu dzīvoklī nebūtu vetas. Pat tad, ja mēs visu virtuvi pārvērstu par kaķu kasti, un uzsāktu vīriešu sejas ūdeņa "Kaķa kaste" ražošanu, lai segtu izdevumus.
- Tad jau par mums sižetiņu uztaisītu "Jackass".
- Kas ir "Jackass"?
- Tāda pārraide par to, cik bezgalīgs ir cilvēku dumums.
- Beidz par mani ņirgāties! Es tikai gribu palīdzēt nabaga nevainīgām Dieva radībiņām, kam tik briesmīgi jācieš!
Kad esam jau gandrīz pie mājas, pret mums pagriežas kāda kundze. Ar šausmām gaidu, kad viņa teiks "Sveiki, es no "Neticami, bet fakts", gribētu sižetiņu par Jums", bet tā vietā kundze jautā, vai esot jau pabraukusi garām sporta manēžai. Esam ļoti izpalīdzīgi.
- Sen...
- Jābrauc atpakaļ, līdz Mazā Kalna ielas pieturai...
- Un tad tur būs...
- Tu rādi nepareizā virzienā, - es aizrādu.
Dāma izkāpj, Dārgais izskatās saniknots.
- Tu mai publiski pazemo!
- Un tu mani visu laiku privāti pazemo, - es samiernieciski paskaidroju. - Man liekas, mēs esam radīti viens otram.