Shelly -

04:41 pm

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Jo tuvāki termiņi, jo dīvaināki pacienti.
Pusstundu pirms norunātā laika paveras mana kabineta durvis un tajās parādās kolēģa gludi noskūtā galva.
- Shelly, pie tevis!
- Lai pagaida!
Lamādamies pa minūti pabeidzu degošākos darbus un speros uz uzgaidāmo telpu.
VIŅI stāv pie sekretāres galda. Pati sekretāre nav redzama. Jo viņi ir MILZĪGI. Nevis cilvēki, bet vienkārši DIVI KALNI. Pat ņemot vērā, ka savu miniatūro (1,61 m) stāvu esmu uztjūnojusi ar 8 cm papēžu, es sniedzos zemākajam tikko līdz krūtīm. Un katrs no viņiem sver vismaz divarpus reizes vairāk par mani.
Paspiežu divas lāpstveidīgās plaukstas, un aicinu savus dārgos viesus uz konferenču zāli.
Man tagad ir pilnīgi skaidrs, kā jūtas hobiti.
Jācenšas nu izdarīt visu kā nākas. Pretējā gadījumā mani droši vien aiznesīt uz mežu, uzvārīs un apēdīs.