runājot par Kārļa recenzijām, es sajūtu kaut kādas ārprātīgās gadsimta skumjas dvesmojam no tās padevības vispārējai garlaicīguma normai, un atkal nodomāju - tās pensionētās bibliotekāres un latviešu valodas skolotājas, kas savākušas mūsu Kārli sev, nozagušas viņa dvēseli. ir skaidrs, ir skaidrs, gan parunājot ar viņu, gan palasot viņa dzejoļus - viņš tāds nav; viņam liekas, ka šādi ir iespējams izdzīvot.