Shelly -

08:31 pm

Šķiet, tā bija trešdienas pēcpusdiena, kad paēdām vakariņas un nokopām traukus (ies te sarežgīt vienkāršas lietas, ja traukus var mazgāt tā pat kā velo - pieslēdz pie pumpja šļūteni un vienkārši visu noskalo ar tādu stiprāku strūklu. Nākamajā dienā gan es saņēmos un nomazgāju traukus kā nākas - ar uzsildītu ūdeni un trauku mazgājamo, eh, sen aizmirstais kaifs mazgāt traukus bļodā, bez tekoša ūdens un pat bez ezera plašumiem). Iekārtojāmies "Burtnieku" mauriņā uz baltiem plastmasas beņķiem (kāda bauda sēdēt uz krēsla, nevis uz zemes, kur ceļi jāieloka kaur kur mutes augstumā). Dārgais un Cru dzēra alu, es malkoju "Chardonnay" ar ūdeni, un nez kādēļ atcerējos, kā kādreiz bērnībā pelnīju kabatasnaudu.
Tovasar vasarnīcas dārzu bija apsēduši gliemeži, un tie bija visur - gliemeži pa labi, gliemeži pa kreisi, ne gala ne malas, nograuzuši visus kultūrstādījumus un krakšķēja ik uz soļa. Kādu laiku joka līmenī tika pat apsvērta iespēja iegādāties pīli, kas gliemežus apēstu, tikai nebija skaidrs, ko darīt ar pīles sūdiem mauriņā, un kur mēs to zvēru liksim, kad vasara beigsies.
Nu, un tad mēs ar māsu, divi enerģiski bērneļi, tos gliemežu lasījām - par spainīti gliemežu tika izmaksāts 20 kapeiku skaidrā naudā. Zābaki kājās, jakas mugurā, kapuces galvā, jo ik pa laiku lija lietus, laiks togad nebija nekāds spožais, un uz priekšu. Sistēma bija pārdomāta ļoti precīzi, un apmaksa nebija no gaisa grābta - par 20 kapeikām varēja nopirkt akurāt vienu vafeļu turziņas saldējumu veikalā, kas atradās 10 minūšu brauciena ar velo attālumā, tāpēc vidēji vienu spaini dienā mēs katra pielasījām. Vislabāk man garšoja krējuma saldējums, tāds trekns, trekns un salds.
Taču no šodienas viedokļa raugoties, galvenās atrakcijas sakās brīdī, kad mēs ar māsu pazudām veikala virzienā - gliemežus taču vajadzēja ne tikai salasīt, bet arī neitralizēt. Ja tos vienkārši izmeta aiz sētas, tie varēja atlīst atpakaļ. Tāpēc visefektīvākā bija manas vecāsmātes ieviestā metode - gliemežus sabēra lielākā spainī, maķenīt aplēja ar ūdeni un piebēra tajā sāli.
- Kādas šausmas, - nostenēja Cru. Tas nekas, ka pirms stundas viņš bija ķidājis paša sazvejotās zivis, ar asinīm līdz elkoņiem notriepies, līksmi pārspiezdams dažādas iekšējo orgānu anatomiskās īpatnības.
- Jā, - es apcerīgi teicu. - Smirdēja jau tie sālītie gliemeži baisi. - Bet padomā tik, bērnībā tak es strādāju gliemežu Osvencimā!
Mēs pasmējāmies, un runājām par ko citu.
Bet pats jocīgākais - šie paši nelaimīgie gliemeži pēc padsmit gadiem atkal absolūti organiski iekļāvās manā šodienas pasaules skatījumā, tā it kā vienmēr tur būtu bijuši. Puķes, dārzs, saule, lietus, gliemeži, sāls, zivis, saldējums, velosipēdi. Pagātne un tagadne - viss kaut kā ļoti dabiski un neatdalāmi savijās vienā. Vasarā.