Shelly - Rosos pa ligzdu

12:09 pm - Rosos pa ligzdu

Šodien galīgi negribējās strādāt, un tā kā biju paņēmusi mājas darba dienu, pulksten 10.00 no rīta es rāmi izklāju sestdien nopirkto aizkara drēbi uz grīdas un sāku domāt, ko lai ar to visu tagad dara.
Nākamās stundas laikā es pašrocīgi uzasināju šķēres, izlēmu, ka auduma atzīmēšanai vislabāk izmantot cietu ziepes gabaliņu (atceros, kā kādreiz bērnībā vecmāte šuva ar mašīnu, un tad blakus vienmēr mētājās mazmazītiņš ļoti cietu, dzeltenīgu ziepju gabaliņš), atzīmēju miglainu svītru kaut kur pa vidu un ar ne visai drošu roku sagriezu audumu divos gabalos. Par to, ka tie ir absolūti simetriski, es nedodu ne plika vērdiņa, toties uzslavēju sevi par to, ka nesajaucu virzienus un nesagriezu audumu šķērsām, tad gan būtu prieki.
Tiesa, pēc gandrīz nedēļas pilnīgi nerezultatīvas blenšanas uz auduma maisu bailes par sliktu gala iznākumu ir gandrīz pārgājušas. Aizvien vairāk sāk likties, ka viss ir tā, kā "Santas" intervijā teica Sipeniece - "Nav nekādas jēgas censties būt perfektai visā, to tāpat absolūti neviens nenovērtēs". 
Tāpat nolēmu izmēģināt, pēc kā tas viss izskatās pagaidām. Uzkāpu uz krēsla un bīstami balansējot virs datora, kas kā reiz aizēno pusi loga, noņēmu vecos (plānos) aizkarus. Secinājums nr 1 - tie ir neiedomājai pieputējuši; secinājums nr 2 - palodze ir vājprātīgi netīra; secinājums nr 3 - puķe aiz aizkariem ir klusi novītusi (piedod, Džeina!). Piekāru jaunos un kādu brīdi tajos blenzu - izskatījās ļoti neierasti - tādi tumši (pagriezti pret gaismu aizkari kļuva daudz tumšāki nekā turot rokās), svinīgi un pat teatrāli, toties logs pa vidu jocīgs pliks. Pavilku aizkarus ciet un vaļā, apskatīju no tuvuma un tāluma, sakrokoju tā un šitā. Vismaz aptumšošanu tie nodrošināja perfektu - aizvelkot abas puses ciet, iestājās piķa tumsa. 
Pēc tam atkal uzkāpu uz krēsla, atkabināju visus āķus, saliku aizkarus maisā un aizstiepu pāri ielai uz darbnīcu, kur man par 40 santīmiem metrā līdz rītdienai apšūs apspurušās malas. Ar to tad laikam šausmīgā aizkaru epopeja reiz būs beigusies.
Pats smieklīgākais šajā stāstā laikam gan ir tas, kādu prieku man visa šī niekošanās - strīpu vilkšana, griešana, krokošana - sagādāja. Iespējams, tiešām būs jāmācās arī šūt. Smieklīgi tas ir tādēļ, ka es vienmēr esmu bijusi kvēls skolu mājturības pretinieks - kurš gan mūsdienās vairs vispār kaut ko šuj, ada, tamborē vai izšuj, visu taču var nopirkt gatavu, ātri un lēti!
A vot, pirmkārt, izrādās, ka nevar vis - ne ātri un ne kādā gadījumā jau nu ne lēti, sasodītie kapitālisti to vien gaida, kā nomaukt tev deviņas ādas, turklāt darīs to divus mēnešus no vietas. Turklāt tas vienkārši var būt ārkārtīgi forši - protams, ja vien rokdarbs nav jānodod ne vēlāk kā ceturtdienā un jadabū par to vismaz seši.