Jā, jo konteksts, konteksts ļoti zūd virtuālajā!
Neverbālā komunikācija, kas ir īpaši svarīga pirmssimboliskajā runā taču te mums zūd pilnībā. Labākajā gadījumā konekstu var mēģināt aizstāt ar smailiju vai tupiju, bet parasti jau tas nav tas. Galu galā, tāpēc arī ne visi rakstnieki mūs aizrauj - ja jau mēs varētu tik labi rakstiski ļaut nojaust to, ko pārdzīvojam, visi varbūt būtu Šnobeļa laureāti literatūrā.
Citiem vārdiem - "sauciens pēc" šeit vairāk vai mazāk paredz, ka tie, kas atsauksies, būs vai nu a) tevi jau labi dzīvē pazīstoši, vai b) "sabiedrības dvēseles" un tikai salīdzinoši retā gadījumā: c) tiešām ar tevi "uz viena viļņa".