Shelly -

12:22 am

Nu, tagad gan ir tintē ar tiem diviem datoriem.
Dārgais ķimerē savu jaudīgo monstru, kas stāv viesistabā. Es cibojos no guļamistabas, as usual. Cibojos un skaļi balsī ar sevi sarunājos. Dārgais sēž viesistabā un klausās.
Nav pamata viņu apvainot nesmalkjūtībā, galu galā, nekas cits viņam neatliek, datoram ir problēmas ar skaņas karti. Taču es domāju, tie divi datori mūs iznīcinās.
Vai jūs gribētu dzirdēt, ko domā jūsu "otrā puse"? Nē, patiešām, jūs gribētu dzirdēt cilvēku domas? Es pasvītroju - domas, nevis domām atbilstošus, patiesus un izjustus izteikumus taisni no sirds un rajona, bet vai jūs gribētu dzirdēt pašu domāšanas procesu, visā tā šaudelīgumā, murgainumā un nenoturīgumā? Jūs gribētu, lai Jūsu otrā puse dzird, kā domājat jūs? Pat tad, ja tie ir, teiksim, tikai visumā nevainīgi aprēķini par to, cik sen jums īsti ir dators un cik sen jūs īsti esat cibā?
Cilvēki laikam tomēr nav spējīgi sasniegt tādu intimitātes pakāpi.
Nu, bet man tagad par mūsu nākotni rādās visai briesmīgas ainas - mēs sēžam katrs savā istabā, katrs pie sava datora. Un es skaļā balsī sarunājos pati ar sevi, un kļūstu aizvien jokaināka, un jokaināka.
Jātzīst, ka man kļuva bail domāt. Nopietni.