Shelly -

01:17 am

Turpinu tusēties. Ir labi. Zvaigznes naktīs ir spožas, dienas ir nesteidzīgas, ēdieni garšīgi un sarunbiedri - apburoši. Affair, you make my day, gluži kā daudzi citi.
Bet papildus krietnai devai jautrības un tīra prieka ik pa laikam pilnīgi nevilšus veicu zināmus novērojumus. Piemēram, cilvēki, kas runā par - no malas tīri objektīvi raugoties - visumā nepatīkamām personiskām tēmām, dažādiem  konfliktiem, aizskartām pašcieņām un pat smadzeņu trīcēm un zilām acīm. Viņi uzsāk par to sarunu, un skaidro - "mani tas nemaz neuztrauc, mani tas neutrauc pilnībā, nekādas reakcijas no manas puses, es jau neiešu par to satraukties, mani tas pilnībā neaizvaino, tas bija pat veselīgi, es to uztvēru pavisam mierīgi...".Šonedēļ es esmu satikusi vismaz trīs tādus neuztraucamus cilvēkus, turklāt savstarpēji viņi pat nav pazīstami. 
Un tiešām - kādēļ gan lai tas nebūtu vienalga?. Maz ko cilvēki ballītēs pie vieglām promilēm sarunā, maz kas notiek, neiesi jau par visu raudāt.
Bet ja savu vienaldzības manifestu atkārto kā minimums vismaz 20 min no vietas vai pa 4-5 reizēm 12 stundu laikā, papildus iztirzājot visus šī "neinteresējošā" notikuma un tajā iesaistīto personu negatīvos aspektus, bērnības traumas, iepriekšējās kļūmes un apsālot visu ar krietnu lamu vārdu devu atkal un atkal no jauna, rodas zināmas pretrunas. Tādas pašas, kā, cibā ievietojot komentāros un pukstos milzumgaras :DDDDDD rindas, kad smiekli nenāk nemaz  .
Tādos brīžos man sāk likties, ka cilvēki ir dīvaini. Kādēļ tas vajadzīgs? Kādēļ izlikties neievainojamam, bet rezultātā kļūt tikai negodīgam? Mazliet smieklīgam un apnicīgam.