Noskatījāies "Soltu".
Man kaut kā galīgi nepavilka: Džolija tik drausmīgi kārna kā ģindenis (okey, es saprotu, ka viņai tādai bija jābūt sākumā: gūsts pie vjetnamiešiem, badināšana... Bet divu gadu laikā tak var paspēt uzēst vismaz kādu miesu uz kauliem, lai paskats mazliet sportiskāks), krievu akcenti vienkārši drausmīgi un rokās vienmēr kalašņikovi un šņabja glāzes, un sauc viņi cits citu par "komrad" (???)... Vispār tāda sajūta, ka neviens krievs tam uzņemšanas laukumam nav laists tuvāk par 20 km: ko vērts vien ir milzīgais pareizticīgo krusts uz paraugpadomju pilsoņa bērna kapa 1975. gadā (!!!).
Patiesībā tas pat nav smieklīgi, tas ir bēdīgi. Principā izskatās, ka kopš aukstā kara laikiem vismaz uz kino ekrāniem nekas nav mainījies, un arī netaisās mainīties.
Bet dārzeņu zupas gan man sanāk absolūti lieliskas, pašai par sevi prieks.
Bagger Vance: Inside each and every one of us is our one, true authentic swing. Something we was born with. Something that's ours and ours alone. Something that can't be learned... something that's got to be remembered.
Un vēl pierakstīšu par sapņiem, kamēr neesmu pavisam piemirsusi. Šajā naktī es kopā ar mirušo vecmāmiņu apceļoju ASV, šķiet, tā bija Sanfrancisko. Klaiņojām pa ielām, skrējām pakaļ tramvajam un braucām ar to, mēs gribējām nokļūt, šķiet, Operā. Pēc brīža mums pievienojās A., un es ļoti nopriecājos, bet vecmāmiņa pavisam apvainojās un uzmeta lūpu. Mēģināju viņai paskaidrot, ka A. ir lielisks ceļabiedrs, viņš kolosāli lasa kartes, zina dažādus praktiskus niķus un vispār ir ļoti noderīgs.
- Nu, jā, - raudulīgā balsī tatbildēja vecmāmiņa. - Bet man labāk patika ar tevi divatā.
Morāle: morāles nav.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |