Noskatījāies "Soltu".
Man kaut kā galīgi nepavilka: Džolija tik drausmīgi kārna kā ģindenis (okey, es saprotu, ka viņai tādai bija jābūt sākumā: gūsts pie vjetnamiešiem, badināšana... Bet divu gadu laikā tak var paspēt uzēst vismaz kādu miesu uz kauliem, lai paskats mazliet sportiskāks), krievu akcenti vienkārši drausmīgi un rokās vienmēr kalašņikovi un šņabja glāzes, un sauc viņi cits citu par "komrad" (???)... Vispār tāda sajūta, ka neviens krievs tam uzņemšanas laukumam nav laists tuvāk par 20 km: ko vērts vien ir milzīgais pareizticīgo krusts uz paraugpadomju pilsoņa bērna kapa 1975. gadā (!!!).
Patiesībā tas pat nav smieklīgi, tas ir bēdīgi. Principā izskatās, ka kopš aukstā kara laikiem vismaz uz kino ekrāniem nekas nav mainījies, un arī netaisās mainīties.