Šodien biju lidmašīnas simulatorā, Boeingu nokrašot man nedeva, bet tāpat bija drausmīgi bailīgi, bailīgi skatīties uz aizmuguri, jo tur durvis, un tu saproti, ka sēdi hermētiski ieslēgts kaut kādā bleķa kastē, kas nesaprotamā konstrukcijā karājas un kratās zāles vidū, vispār klaustrofobijas lēkmju man pēdējos desmit gadus praktiski nav bijis, pat magnētiskās rezonanses esmu izturējusi vienā mierā, bet šodien es jutu, ka esmu milimetru no atklātas panikas, es taču netieku ārā, netieku, netieku, labāk nedomā par to, tikai nedomā, mieru tikai mieru, nedomā par balto kamieli un par tām sasodītajām durvīm nedomā, labi, ka es vēl neesmu uz zemūdenes, par zemūdenēm labāk arī nedomāt, un bail skatīties uz priekšu, jo tur, uz ļoti māksliniecisku mākoņu fona, stūri tur un daudzās pogas spaida kāds amplis, pilnīgs nejēga, viņš tur kaut ko ne to saspaidīs, mēs taču tūlīt ietrieksimies zemē, vai apgriezīsimies vēkšpēdus, spēj tikai turēties pie sava beņķa. Ļoti jocīgi, ļoti interesanti, jo katras bailes nāk no savas, savstarpēji izslēdzošas realitātes, bet bailēm tādas prāta un loģikas lietas ir pavisam svešas.
A, un vēl šodien pirmo reizi biju Dome Hotel, iespējams, pat nevis "iespējams", bet "pilnīgi noteikti" es nekā no tādām lietām nesaprotu, bet nu, moins, cik smuki.
Jā, viens vecāks stāsts no šīs nedēļas sākuma, ko nepastāstīju, bet kas man ir jāpastāsta, ir, kā dabūjusi savas tiesības, skrienu pie Dārgā, kritīšu ap kaklu un aiz laimes raudāšu, brauksim mājās, bet pieturā nācās piepauzēt, uz braucamās daļas stāvēja kāds tips ar mikrofonu, uz ietves stāvēja kameras vīrs, viņus sargāja apsargi, kas kavēja garāmgājēju iekļūšanu kadrā, bet mēs ar Dārgo stāvējām katrs savā filmēšanas trupas, piedodiet, grupas pusē, un nevarējām saprast, kur lai tagad liekas, pa aizmuguri nevar, tur ēka, pa priekšu arī nevar, tur kadrs, bet prātošana nebija gara, tūlīt vietā, kur bija stāvējis vīrs ar mikrofonu, piebraucu Milzīgs Melns Mersedess, no tā izkāpa Valdis, Valdis, tas, kas D., nevis tas, kas Z., un vēl pāris miessargi, kuri mūsu kuslos pārvietošanās mēģinājumus izrāva ar sakni, kā teica Dārgais, viņam bija sajūta, ka dabūs ar kāju pa vēderu, ja ies vēl soli, par laimi, Valdis pazuda pirmajās durvīs, un vīri melnā - līdz ar viņu, Dārgais beidzot pārvarēja pēdējos metrus, es beidzot apskāvu viņu, gan neraudāju, bet diezgan skaļi teicu: "Un par šito mēs atdevām savas balsis".
Kameras vīri uzreiz metās mani filmēt, tagad droši vien iekļūšu kādā propagandas filmā kā deklasēts elements, bet nu skaidrs, ka laiki, kad Valdim varēja krist ap kaklu un saukt "ai, lācīt, ai, lācīt," ir beigušies, un beigušies neatgriezeniski.
Pilna labu cerību, pārčekoju savu baseina maisiņu. Dod Dievs man to jau rīt likt lietā. Skriešanai esmu atmetusi ar roku, vismaz darbadienās. Darbadienu vakaros ir daudz par aukstu, tumšu un slapju, un rītos ir daudz par aukstu, tumšu, slapju un agru. Man iet šermuļi, jau paskatoties pa logu vien. Bet kaut kas ir jādara.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |