Un es jau otro dienu pēc kārtas nesekmīgi gribu samaksāt par elektrību.
Vispirms vakar es nevarēju atrast slavenās Nordea internetbankas paroles. Šodien es aizgāju uz banku un dabūju jaunas. Taču tas neko neatrisināja.
Interesanti, kas ir tas klienta numurs, ko man uzstājīgi pieprasa Nordea internetbanka? Ievadīju pārmaiņus kartes numuru no paroļu lapiņas un kontu numuru, bet kā nākamais solis man katru reizi tiek prasīts ievadīt kaut kādu man neko neizsakošu kodu (manā jaunajā, aktivizētajā paroļu lapiņā tādu vispār nav!!!).
Laikam tiešām būs jāgriež māja otrādi un jāmeklē tā Mape, ko man pirms nepilna mēneša iedeva bankā
(apdirstiņies un nepiecelties, internetbanka, kuru nav iespējams lietot bez Mapes ar instrukcijām un norādēm!).
Bet es tikai gribu samaksāt par elektrību...
/ uz otrās dienas vakaru es atradu mapi, klienta numuru, līguma numuru, izrēķināju summu un SAMAKSĀJU.
// braucot mājās izdomāju, ka, ja kādreiz rakstītu autobiogrāfiku romānu, taS sauktos "Čerez Ž".
Reizēm man liekas, ka jūku prātā.
Turklāt es nekad neesmu romantizējusi šo stāvokli, pat ne tad, kad biju tāds visai literāri noskaņots pusaudzis, un tādi jau par trako māju un jukušā ģēnija statusu vien fantazierē. Nē, man vienmēr, vienmēr ir licies, ka prāta zaudēšana, lai gan baisa un sāpīga, reāli sāpīga, jo es nerunāju par visādiem "ak, man trīs dienas bija tāda depresija, TĀDA depresija", tad man gribas teikt "nevis depresija tev bija, dumā zoss, bet PMS trīs dienas", bet vēl vairāk nekā sāpīga un sagraujoša, tā patiesībā ir vienkārši nenormāli garlaicīga, muļķīga, neproduktīva un šauminoši banāla.
Savilku zilas vilnas zeķes, rozā jaku un vēl pelēku bezroci tam visam pa virsu (izskatās vēl smieklīgāk nekā izklausās), dzeru karstu, saldu tēju (saldu tēju es vispār dzeru tikai izņēmuma gadījumos) un pamazām atgūstu iekšējo līdzsvaru.
Vispār, mana pašsajūta vienmēr ir bijusi cieši saistīts ar to, cik paēdusi esmu. Ap sešiem-septiņiem vakarā parasti ir visļaunāk. Bet ja arī vēl astoņos vakarā es neesmu pavakariņojusi, tikpat labi jau varētu būt noticis kaut kas nelabojams. Bet aukstums visu padara daudz ļaunāku.
Jādzer vēl viena tēja un jālien vannā.
Šodien man piezvanīja mana tuvākā kolēģe no bijušā darba, un es ļoti ļoti nopriecājos, bet prieki nebija ilgi. Viņa uzreiz pajautāja, vai es neatceroties sava darba datora paroli, jo L. esot atgriezusies no dekrēta.
- Viņa tagad sēdēs manā vietā? - es viegli šokēti pajautāju. - Bet paroli gan es neatceros... Vai tev nav pierakstīta?
Nē, nav.
Ar to arī saruna principā beidzās.
Pēc tam kādu laiku atkal uzmācās pārdomas par to, ka tiešām, nevajag steigties saraut visas pagātnes saites. Nav nekādas vajadzības atvadīties. Visas saites galu galā sarūk pašas no sevis.
Jā, muļķīgi, protams. Es pati to vienmēr esmu zinājusi. Un tomēr es zvanīju, sūtīju e-pastus un īsziņas, aicināji tikties. Es pretojos. Man vajadzēja pretoties.
Un tā filozfiski raugoties - man droši vien vajadzēja zaudēt. Droši vien.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |