Shelly -

(Recent Entries) (Archive) (Friends) (User Info)

Oct. 5th, 2010

09:42 pm

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Šodien man piezvanīja mana tuvākā kolēģe no bijušā darba, un es ļoti ļoti nopriecājos, bet prieki nebija ilgi. Viņa uzreiz pajautāja, vai es neatceroties sava darba datora paroli, jo L. esot atgriezusies no dekrēta.
- Viņa tagad sēdēs manā vietā? - es viegli šokēti pajautāju. - Bet paroli gan es neatceros... Vai tev nav pierakstīta?
Nē, nav.
Ar to arī saruna principā beidzās.
Pēc tam kādu laiku atkal uzmācās pārdomas par to, ka tiešām, nevajag steigties saraut visas pagātnes saites. Nav nekādas vajadzības atvadīties. Visas saites galu galā sarūk pašas no sevis.
Jā, muļķīgi, protams. Es pati to vienmēr esmu zinājusi. Un tomēr es zvanīju, sūtīju e-pastus un īsziņas, aicināji tikties. Es pretojos. Man vajadzēja pretoties.
Un tā filozfiski raugoties - man droši vien vajadzēja zaudēt. Droši vien.

(2 comments | Leave a comment)

Comments:

[User Picture]
From:[info]jojo
Date:October 5th, 2010 - 10:21 pm
(Link)
filozofiski skatoties, ir cilvēki, kuri aizdreifē, jā, tā gadās. bet vēl ir arī cilvēki, kuri kaut kad citā situācijā atdreifē atpakaļ. tā ir, patiešām. jū never nov, jū nov, kurš gadījums ir kurš.
(Reply to this)
From:[info]merkela
Date:October 6th, 2010 - 12:11 am
(Link)
No bijušā darba man nav saglabājušas attiecības, lai arī, kad strādājām kopā, viens par otru zinājām ļoti daudz un svarīgās lietas, atklātības līmenis bija tāds pats kā tuviem draugiem.
Šobrīd, man šķiet, ka vajadzēja tomēr mazliet vairāk pacensties saglabāt, pārliecināt iet pusdienās, biežāk piezvanīt, pavaicāt - kā iet. Jo muļķīgi tomēr, ka viss pazuda tikai tāpēc, ka "tā tas notiek", "daudz darba", "nogurums", un vēl daudzi citi attaisnojumi ļauties ikdienas rutīnai.
(Reply to this)