Tas TV3 Skaistuma pārvērtību šovs mani ir stabili pārliecinājis neiet uz Kolonnu. Neviena no salona meistarēm nerunā ne vārda latviski! Baigais ponts iet uz frizētavu, kur uz manu:
- apgrieziet man matus!
Man atbildēs:
- čo, čo?
Jā, bet jautājums patiesībā varētu būt aktuāls. Jo katra ielūkošanās spogulī atgādina: man ir daudz matu. Patiesībā pat ļoti daudz matu. Tīri vai neierasti: tajos trīs gados, kad balinājos, mati krita ārā kušķiem vien. Pēc tam es tos nokrāsoju maksimāli dabiskā krāsā un nogriezu virs pleca. Un pa pusotru gadu, kas pagājis kopš šiem revolucionārajiem soļiem, esmu ataudzējusi iespaidīgas krēpes. Vēl mazliet, un būšu īsta mikrofongalva (diametrā pāri lāpstiņām). Jaukiņi. Nē, man tiešām nevajag frizieres, ne latviešu, ne svešās mēlēs runājošas.
Bet vispār vakar es sapratu, ka varu ļoti ļoti mīļot un cienīt kādu cilvēku, apbrīnot un jūsmināties par viņu ,un uzskatīt par pilnīgi lielisku un satriecošu, un tai pat laikā pilnīgi nesaprast viņa (viņas) ģērbšanās stilu, nē, ne stilu, pat stilu to pat nosaukt es īsti nevaru sadūšoties, sauksim to par ģērbšanās koncepciju.
Iegāju Maximā pēc toaletes papīra. Izvietoju papīrus un maisiņu vīnogu uz letes, un lai noliktu kurvi, paspraucos garām ģimenītei aiz manis: tēvam, mātei un blondam bērnam, gadus trīs vecam. Viņi kaulējās ar bērnu par košļeni un taisījās pirkt alu. Vismaz piecus litrus pirmajā uzmetienā paskatoties: uz letes kārtīgi sarindotas gulēja divas plastmasas divlitrenes, divas stikla pudeles, tēvs vēl kaut ko turēja rokā. Kad mēģināju šo kompāniju apiet, jo uz verbāliem saukļiem viņi nereaģēja, papucis gandrīz nomaucās ar pieri gar zemi.
- Uzmanīgāk nevarētu, mums te bērns, - aizkaitinātā balsī teica māte.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |