Tas TV3 Skaistuma pārvērtību šovs mani ir stabili pārliecinājis neiet uz Kolonnu. Neviena no salona meistarēm nerunā ne vārda latviski! Baigais ponts iet uz frizētavu, kur uz manu:
- apgrieziet man matus!
Man atbildēs:
- čo, čo?
Jā, bet jautājums patiesībā varētu būt aktuāls. Jo katra ielūkošanās spogulī atgādina: man ir daudz matu. Patiesībā pat ļoti daudz matu. Tīri vai neierasti: tajos trīs gados, kad balinājos, mati krita ārā kušķiem vien. Pēc tam es tos nokrāsoju maksimāli dabiskā krāsā un nogriezu virs pleca. Un pa pusotru gadu, kas pagājis kopš šiem revolucionārajiem soļiem, esmu ataudzējusi iespaidīgas krēpes. Vēl mazliet, un būšu īsta mikrofongalva (diametrā pāri lāpstiņām). Jaukiņi. Nē, man tiešām nevajag frizieres, ne latviešu, ne svešās mēlēs runājošas.