Es vairs nespēju klusēt, man vajag vismaz paburkšķēt.
Jau otro dienu pār manu dzīvi valda trīsstūris. Nē, ne mīlas trijstūris, bet naudas, varas, tehnikas un mākslas trijstūris. Ir kaut kādi ļautiņi, kad grib filmēt mūsu unikālos pribambasus, pasaules slavu nesola, bet sola kaut kādu naudu, ir lielie čiekuri, kas to ļoti grib, un ir par konkrētajām telpām uc atbildīgie tehniķi, kas gatavi apēst zāles atslēgas un pievažoties pie durvīm, lai nekas tāds nenotiktu. Un tam visam pašā centrā, var teikt, trijstūra masonu acī, es esmu, persona bez viedokļa un pilnvarām, kas mēģina izspiest kādu nebūt konsensusu, vienotu "jā" vai "nē", pilnīgi jebko, bet kaut ko, kam piekristu visi un kas izskaidrotu mūsu turpmāko uzvedību. Tas nozīmē, ka pēdējās divas dienas es to vien daru, kā skraidu te pie vieniem, te pie otriem, te pie trešiem, tad atkal pie vieniem, pie otriem, pie trešiem, un viņi visi skrien pie manis, pirmais, otrais, trešais, pirmais, otrais, trešais, viņi visi gaužas, pīkst, čiepst, kašķējas, vaid, šķībi skatās un griež zobus, pa vairākiem lāgiem dienā, un uz vakarpusi man liekas, ka esmu piesūkusies ar negatīvo enerģiju kā švamme ar netīru ziepjūdeni, un sasniegusi, protams, neesmu absolūti neko.
Ja vakardien vakarā un šodien no rīta mani vēl mocīja spēcīga vainas apziņa par to, ka vispārējais haoss noteikti ir manas neveiksmīgās rīcības rezultāts, tad šobrīd es spēju just tikai neizsakāmu atvieglojumu, ka varēšu atpūsties no visa šī kretīnisma veselas divas dienas.
Bet runājot par labo un skaisto manā dzīvē:
vakar palika trīs mēneši, kopš esmu atmetusi smēķēšanu.
Ir labi. Ir tiešām labi. Vēlmes uzpīpēt nav. Un nav vairs jāuztraucas par to, vai ir cigaretes un kur tās nopirkt, vai ir laiks un iespēja uzpīpēt, un kad beigsies tas, kas traucē uzpīpēt, un vai es gadījumā nesmirdu pārāk traki. Ietaupās nauda, uzlabojas veselība (ne brīnumaini, bet tomēr!), virtuvē palodzi vairs nekrāj nespēj-vien-noslaucīt pelnu kārta, un tiešā priekšniece - kaislīga nesmēķējoša fašiste - vēlīgi uzsmaida (lai gan tie tiešām ir pekstiņi. Vienīgais cilvēks, kura dēļ vērts kaut ko darīt, ir tas, kurš redzams spogulī - un tagad, lūkojoties tajā, es varu lepni paklapēt sev pa plecu - nu, vai es neesmu viens vella pulveris!) Vispār ir kaut kā daudz vienkāršāk un mierīgāk. Kā par to rakstītu Karrs - esmu nevis vienkārši nesmēķētājs, visumā esmu ļoti laimīgs nesmēķētājs.
Jā, ir savas problēmas. Pirmie pusotri mēneši bija maķenīt grūtāki, bet ja godīgi - tie nebija neizturami. Esmu uzēdusi pa šiem trim mēnešiem kādu kilogramu vai divus. Bet ne vairāk, un domāju, ka vistrakākā vēlme rīt bija tieši sākumā, tagad jau viss ir normalizējies. Un man atkal - pēc desmit smēķēšanas gadu pārtraukuma - ir parādījusies alerģija pret C vitamīnu (nikotīns, kā zināms, iznīcina C vitamīnu, bet tagad tam nekas nestāv ceļā). Taču ja piebremzē ar mandarīniem, tad atkal - nav tik traki.
Un kopumā - tas bija gandrīz biedējoši viegli (slava Tabex un Karram!).
Vārdu sakot, es ļoti ceru, ka pēc šitik bezgaumīgas lielīšanās nesajukšu prātā un nesākšu atkal pīpot. :D
Un vēl šodien, lai iepriecinātu sevi pēc kretīniskas darba dienas, devos iepirkt kādu bling-bling. Jā, esmu nestilīga, man patīk iepirkties. Tas mani iepriecina. Un tas man padodas.
Un pārāk ilgi esmu grabuļus pirkusi tikai kā dāvanas, bet ne sev.
Tāpēc devos uz Lindex un Narayana, un iepirku sev vairākus pārus auskaru. Piemēram, pirmo reizi mūžā iegādājos riņķveida auskarus. Nē, meloju, man kādreiz bija mazi, sudraboti riņķīši pamatskolas beidzamajās klasēs, bet kopā ar bizēm (tas bija Skolēnu dziesmu svētku laiks) tie izskatījās briesmīgi. Pēc pirāta, trūka tikai apsēja ap aci un papagaiļa uz pleca. Tāpēc pieņēmu, ka man tādi auskari vienkārši nepiestāv.
Kļūda. Šodien apspraudos ar melniem riņķiem pasteļkrāsu rozīšu rakstā un sajutos ļoti spāniska. Un ļoti sievišķīga, un bezbēdīga. Sametu visu maisā, kur jau rātni dusēja elektroniskie svari, un, līksmi svilpojot, cilpoju mājās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |