Shelly -

05:11 pm

Es vairs nespēju klusēt, man vajag vismaz paburkšķēt.
Jau otro dienu pār manu dzīvi valda trīsstūris. Nē, ne mīlas trijstūris, bet naudas, varas, tehnikas un mākslas trijstūris. Ir kaut kādi ļautiņi, kad grib filmēt mūsu unikālos pribambasus, pasaules slavu nesola, bet sola kaut kādu naudu, ir lielie čiekuri, kas to ļoti grib, un ir par konkrētajām telpām uc atbildīgie tehniķi, kas gatavi apēst zāles atslēgas un pievažoties pie durvīm, lai nekas tāds nenotiktu. Un tam visam pašā centrā, var teikt, trijstūra masonu acī, es esmu, persona bez viedokļa un pilnvarām, kas mēģina izspiest kādu nebūt konsensusu, vienotu "jā" vai "nē", pilnīgi jebko, bet kaut ko, kam piekristu visi un kas izskaidrotu mūsu turpmāko uzvedību. Tas nozīmē, ka pēdējās divas dienas es to vien daru, kā skraidu te pie vieniem, te pie otriem, te pie trešiem, tad atkal pie vieniem, pie otriem, pie trešiem, un viņi visi skrien pie manis, pirmais, otrais, trešais, pirmais, otrais, trešais, viņi visi gaužas, pīkst, čiepst, kašķējas, vaid, šķībi skatās un griež zobus, pa vairākiem lāgiem dienā, un uz vakarpusi man liekas, ka esmu piesūkusies ar negatīvo enerģiju kā švamme ar netīru ziepjūdeni, un sasniegusi, protams, neesmu absolūti neko.
Ja vakardien vakarā un šodien no rīta mani vēl mocīja spēcīga vainas apziņa par to, ka vispārējais haoss noteikti ir manas neveiksmīgās rīcības rezultāts, tad šobrīd es spēju just tikai neizsakāmu atvieglojumu, ka varēšu atpūsties no visa šī kretīnisma veselas divas dienas.