07:28 pm - Par atdotiem parādiem un Čestertona nezūdošo ironiju
Lai Jauno Gadu iesāktu ar tīru sirdsapziņu, nolēmu atdot bibliotēkā grāmatas. Paskatījos kartītē - termiņš 19. decembris, 3 grāmatas. 3? Man nebija ne jausmas, kas tās par grāmatām. Vienu ("Anatoms") es atradu guļamistabā uz naktsgaldiņa. Un pārējām divām - no kurām vienu es pēc brīža atcerējos (Unsete, ko es jau biju lasījusi), bet otru pat nespēju iedomāties - tātad bija jābūt viesistabā.
Jā... Viesistabā... Viesistabu Dārgais pirms kāda laika iztīrīja, un kur tagad ir nokārtotas grāmatas, pats Dievs to vien zina...
Brītiņu mulsi mīcījos viesistabas vidū. Drukāto izdevumu skaits mūsmājās stabili pārsniedz pāris tūkstošus, un atrast starp tiem vienu zināmu un vienu nezināmu grāmatu izklausījās pēc Tūkstošgades uzdevuma.
Smagi nosēcos, novilku zābakus un metos pārčamdīt plauktus.
Pēc minūtēm 20 sajūsmināti iespiedzos. Jes! Zināmā grāmata! Tātad kaut kur tuvumā jābūt arī nezināmajai...
Saudzīgi ieliku zināmo grāmatu somā, lai nenoklīst, un, cerību pilna, paķēru nākamos izdevumus.
Čestertons. Trīs Čestertona grāmatas.
Lai jūs saprastu emocijas, kas mani pārņēma, ir jāatgriežas pāris gadus senā pagātnē. Pirms pāris gadiem es no kāda sava paziņas aizņēmos trīs Čestertona grāmatas ar nolūku aizdot tās cibiņam ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
krasais. Grāmatas viņš saņēma, izlasīja un atdeva man, un pēc tam tās pazuda. Absolūti. Līdz ar galiem. Man nebija ne jausmas, kur tās palikušas un kurā brīdī pazudušas. Vēl tikai atliek piebilst, ka Čestertons bija manas paziņas mīļākais rakstnieks, grāmatas bija rūpīgi vāktas pa antikvariātiem utt, lai jūs saprastu, ka mūsu attiecības stipri sarežģījās un to vēsums neatkusa ne ar dienām, ne ar gadiem.
Un tagad es turēju rokās visas trīs grāmatas.
Jozu pie telefona un spiedu pa pogām:
- Te es, - es saucu. - Vari runāt? Ir noticis kas brīnumains. Es atradu visus Čestertonus!
- Tos Čestertonus? - piesardzīgi vaicāja mans paziņa.
Mēs vienojāmies, ka ienesīšu grāmatas vakarā. Briesmīgi apmierināta, devos pie plaukta un atradu arī trešo bibliotēkas grāmatu (jā, pareizi, "Krāmere pret Krāmeru", to vēl derētu izlasīt).
Un tā nu šovakar es visbeidzot aiznesu Čestertonus kopā ar pašcepto pīrādziņu paziņam.
Man šķiet, ka jaunajā gadā varēšu ieiet ar tik tīru sirdsapziņu, kāda man nav bijusi gadiem ilgi.