03:29 pm
Vakar pavisam negaidot nokļuvu Nacionālajā Teātrī, izrādē "Kerija. Retrospekcija". Šķiet, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
dienasgramata bija izteicies, ka vienīgais iemesls, kapēc viņš izvilktu Raimondu Paulu no bezdibeņa, būtu mūzika "Māsai Kerijai". Cik tālu tas attiecas uz mani, ja mēs atmestu visus tīri cilvēciskos motīvus, kas liek glābt savas sugas pārstāvjus un atstātu tikai "Māsu Keriju", tad Pauls varētu karāties virs bezdibeņa mūžīgi.
Vispirms uz skatuves iznāk pats maestro, tad pāris skuķes, griezīgi spiegdamas, skaidelē pa skatuvi, tad tiek nodziedātātas pāris dziesmas ar dažādiem vārdiem un vienu un to pašu melodiju, dzied viņi tādā īsti aktieriskā manierē, pareizi un absolūti neizteiksmīgi, pa vidam aktieri dramatiskās balsīs runā tik drausmīgas banalitātes, ka spalvas uz muguras ceļas stāvus, vai, ģērbti baltos halātos un jūrnieku formās, virpuļo pa steidžu, un skatītāji brīdi pa brīdim aplaudē, par ko man ir vislielākie brīnumi. Tas turpinās kādu stundu, tad - alelūja, alelūja - pirmais cēliens beidzas, un mēs ar Dārgo pa fiksāko taisāmies uz izejas pusi, es visu laiku atvainojos, ka esmu iesaistījusi savu nabaga ceļa un dzīves biedru šajā drausmīgajā ambrāžā.