Shelly - February 7th, 2009

08:51 pm - Latvieši

martcore raksta, ka "es, principā, jau nevispārinu, bet trimdas latvieši ir izdarījuši visu, lai jēdziens "trimdas latvietis" kļūtu par analogu jēdzienam "augstprātīga cūka"". Tas manī uzjundīja senas pārdomas.
Pārskatot 20. gadsimta vēsturi, man nopietni liekas, ka latviešu lielākā traģēdija ir nepārtrauktā dalīšanās. Tie, kas dien pie krieviem pret tiem, kas dien pie vāciešiem, "trimdinieki" pret "komunistiem", un tā tālāk, un tā joprojām. Tā vietā, lai cīnītos visi kopā, latvieši sadalās vairākās grupās un ar lielu entuziasmu apšauj cits citu. Mūsu jau tā ir maz, bet vēl sadalāmies vēl miniatūrākās grupiņās. Kā vecajā anerkdotē par velnu, kas māca savu mācekli, ka ebreju vārāmie katli nopietni jāuzrauga - ja viens izrāpsies, izvilks visus, bet par latviešiem var nelikties ne zinis - ja viens izrāpsies, pārējie paši ieraus atpakaļ.
ps - Man kā cilvēkam, kas ir maķenīt iepazinis trimdas latviešu politiskos centienus, visas viņu dibinātās organizācijas un akcijas 50 gadu garumā Latvijas atbrīvošanai, ir mazliet cits viedoklis. Jā, mēs neizskatamies simpātiski trimdas latviešiem. Nenoliegšu, ir bijis arī nepatīkami klausīties. Bet esmu pietiekami ciniska pret sevi, lai jautātu - vai tā ir tikai trimdas latviešu vaina, ka sajūta šķērma? Vai pateikt "pats duraks!" nav vieglākais, bet neproduktīvākais ceļš?
Es jau nesaku, ka mums jākrīt ceļos un jāsauc "aleluja", bet nav arī nekāda pamata uzsākt svēto džihādu.