"esmu kniebusies ar vīrieti, kam zarna izvadīta vēdera labajā pusē specsomiņā un man ir 3 universitāšu diplomi"
Taisni vai jāatceras bērnu multivitamīnu reklāma, kurā tiek demonstrēts ļoti enerģisks puišelis, un visi sajūsmināti elš "kā gan šis bērns to visu paspēj?"
No offense, es arī esmu sajūsmināta.
Kādreiz bērnībā, kad vasaru pavadīju Jūrmalā, mana kompānija bija krievu meitenīte vārdā Darina. Draudzība bija loģiska un, varētu teikt, neizbēgama: mēs dzīvojām vienā mājā - vecmāmiņa īrēja istabiņu Darinas vecāku mājā. Darina latviski nerunāja, toties es runāju krieviski, un tā nu mēs sapratāmies visai labi.
Kompānijā, dzīve, protams, bija jautra: skraidelējām pa piemājas dārzu, kāda vecāka uzraudzībā gājām uz jūru. Atceros, ka reiz Darina mani apcēla, ka man neesot divdaļīgā peldkostīma (mums laikam toreiz bija gadi deviņi, nekādas, ticiet man, pilnīgi nekādas vajadzības pēc divdaļīgā peldkostīma), bet es, vecmāmiņas samācīta, vīzdegunīgi atraucu, ka "ļaušu ķermenim baudīt sauli". Tas nu uz Darinu atstāja milzu iespaidu, viņa metās pie savas mātes un sāka dīkt, ka "arī gribot baudīt sauli, kāpēc citi var, bet es ne", lai ņemot ļifčiku prom. Tas mani ļoti ielīksmoja, jo patiesībā es Darinu par viņas smalko, "pieaugušo" peldtērpu nedaudz apskaudu gan.
Un tā mēs runājām krieviski caurām dienām turpat vai visu vasaru.
Bet reizēm vakarā, pēc piepildītas dienas, guļot gultā pirms miega, es pārsteigta konstatēju, ka pat domāju krieviski. Pat cilvēkam, kam vēl nav vajadzības pēc divdaļīgā peldkostīma, tas likās jocīgi. Ir skaidrs, kapēc es runāju krieviski. Bet kāpēc es runāju krieviski ar sevi? Vai es esmu aizmirsusi latviešu valodu? Vai cilvēks var aizmirst valodu, kurā runājis visu savu mūžu?
Mūsu draudzības gals pienāca ātrāk nekā rudens. Finišs bija straujš un negaidīts: Darinas tētis uzspridzināja gāzes balonu virtuvē, vasarnīca aizdegās, mēs ar mazo māsu gandrīz sadegām, jo Darinieki par mums bija pavisam aizmirsuši un man pēc tam mēnešiem ilgi bija paniskas bailes no slēgtām telpām - likās, ka tūlīt aizdegsies un es netikšu ārā. Ar liftu es nebraucu vēl gadus desmit.
Kāpēc es par to atcerējos? Nupat palasīju savu cibu un nošausminājos - nedēļa, kas pavadīta, tulkojot tekstus uz angļu valodu darbā un lasot grāmatas angliski mājās, un es sāku izklausīties pēc reāla kārklu anglieša. Ik pa brīdim arī cibā pukstos vai komentāros rakstu kaut ko angliski, pilnīgi automātiski.
Cerams, ka tas beigsies labāk nekā stāsts par manu organisko ieplūšanu krievu valodā.
- Pienācis laiks pārskatīt zinātnes pamatpostulātus, - teica Dārgais. - Ir pārnadži, nepārnadži un šķernadži. Mums ir šķērnadzis.
Sākās viss ar to, ka mēģinājām šķērnadzi atradināt no tapešu plēšanas - jams sācis lekt pa sienu vai līdz griestiem, raujot sev līdzi garus tapešu skroļļus. Appūtām gaiteni ar kaķu atbaidītāju. Šķērnadzis to jūtami ņēma ļaunā, un kad es pēc pussstundas mēģināju viņu paņemt klēpī, viņš ielaida pakaļkāju nagus man celī caur visām biksēm tik sirdīgi, ka tagad es asiņoju kā aizkauta. Man pat tik liela plākstera nav.
Aug buciņš, aug radziņi.
Bet kārumus lai viņš kādu laiku diņģē no saimnieka. Es ar aizvainotu seju klibošu garām ledusskapim.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |