Šodien, šķiet, būs mazliet mazāk darba, un es jūtos gatava iemest savus piecus centus vispārējās kaislībās. No visām diskusijām par papēžiem man visinteresantākā, protams, likās debate par kāju garumu - vai dāmas, kas valdā augstus papēžus,īr īskājainākas par pārējām.
Jāatzīst, nekad neesmu uzskatījusi sevi par kādu garkājaino gazeli. Vēl vairāk - cik man zināms no fizioloģijas likumiem: jo garāks cilvēks, jo proporcionāli pret rumpi garākas kājas un rokas. Jo īsāks cilvēks, jo īsākas rokas un kājas. 1,61 metru garām (īsām) būtnēm garas ekstremitātes vispār nav paredzētas. Mani tas pārāk pat neapbēdināja. Nu, labi, esmu es zemā šasija, ko padarīsi. Dzīvē visādi cilvēki ir vajadzīgi.
Līdz kādu dienu, reklāmu iespaidota, nolēmu uzdot Dārgajam jautājumu par to, kura mana ķermeņa daļa viņam patīk vislabāk.
- Kājas, - viņš teica bez liekām pārdomām.
Jāatzīst, stipri apmulsu, un izklāstīju viņam savu "gari cilvēki - garas kājas, īsi cilvēki - īsas kājas" teoriju.
- Ak kungs, kāds tad tam visam ar to sakars, - nostenēja manas dzīves laime un prieks. - Smuks ir vienkārši smuks, pilnīgi neatkarīgi no garuma.
Tas laikam kļuva par pēdējo ķieģeļi manā vienaldzības celtnē pret diskusijām par kāju garumu. Kā teica vecās krievu multenes varoņi - "nogi? krilji? da glavnoe - eto hvost!" Un galu galā - normāls kāju garums ir tāds, kas sniedzas līdz zemei. Vairumam cilvēku kājas pilda šo funkciju, un viss pārējais ir pupu mizas.
Jūsu atjautīgie un konstruktīvie ierosinājumi - kā vissaprātīgāk pagatavot milzīgu daudzumu ļoooti skābu ķiršu?
Saspringtākās divas minūtes manās un kaķa attiecībās.
Es cenšos iestūķēt kaķim mutē pretparazītu tableti*, kaķis pretojas - sākumā vīrišķīgi nevērīgi, bet, kad es neliekos mierā arī pēc ceturtās vai piektās tabletes izspļaušanas reizes, emocijas uzvar saprātu un visi kaķa nagi ieķeras man celī. Nē, meloju, vienas kājas nagi ir iekrampējušies man elkonī.
Tad piepeši - brīnums. Arī otrā tabletes pusīte vairs nekur nav redzama. Apcerīgi paskatos zem dīvāna - kur vēl viņš varēja to izspļaut? Nav. Apēda.
Mēs dodamies uz virtuvi, kaķis iedzer glāzi piena par darbu paaugstināta stresa apstākļos, kamēr es nesekmīgi cenšos notīrīt T-kreklu, kas kļuvis absolūti spalvains.
*es zinu, ka šim nolūkam var izmantot arī pastas, ko vienkārši uzzieķē kaķim uz deguna, un viņš kā tīrīgs zvērs to nolaiza, bet pastas veikalā bija beigušās.
Beidzamās divas dienas man ik pa brīdim iedomājos, ka ciba ir sajukusi prātā.
Tiesa, tas liek atcerēties sensenos laikos lasīto zombijstāstu par meiteni, kas muka no zombijiem pa tumšu, draudīgu miroņu apsēstu pasauli, viņa muka un muka, no visa spēka, viņai šausmīgi negribējās, lai viņu nogalina, bailes bija attēlotas ļoti reālistiski, taisni šermuļi skrēja lasot, un tikai pašās beigās viņa stiklā pamanīja savu atspīdumu un saprata, ar pilnīgām šausmām saprata, ka pati jau sen ir mirusi, viņa ir zombijs, tāds pats kā visi citi.
Un tas liek domāt par ciešo saistību starp "visi ir tādi un šitādi" un "es arī esmu visi, starp citu". Un par to, ka tie "visi", kas manā skatījumā ir sajukuši, paši sev tak arī noteikti liekas pavisam normāli. Pilnīgi iespējams, ka viņi ik pa laikam iedomājas - sasodīts, kas ar visiem notiek?
Sasodīts, es nodomāju, ļoti daudz jautājumu, ļoti maz atbilžu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |