Shelly - Post a comment

shelly

09:47 pm

Beidzamās divas dienas man ik pa brīdim iedomājos, ka ciba ir sajukusi prātā.
Tiesa, tas liek atcerēties sensenos laikos lasīto zombijstāstu par meiteni, kas muka no zombijiem pa tumšu, draudīgu miroņu apsēstu pasauli, viņa muka un muka, no visa spēka, viņai šausmīgi negribējās, lai viņu nogalina, bailes bija attēlotas ļoti reālistiski, taisni šermuļi skrēja lasot, un tikai pašās beigās viņa stiklā pamanīja savu atspīdumu un saprata, ar pilnīgām šausmām saprata, ka pati jau sen ir mirusi, viņa ir zombijs, tāds pats kā visi citi.
Un tas liek domāt par ciešo saistību starp "visi ir tādi un šitādi" un "es arī esmu visi, starp citu". Un par to, ka tie "visi", kas manā skatījumā ir sajukuši, paši sev tak arī noteikti liekas pavisam normāli. Pilnīgi iespējams, ka viņi ik pa laikam iedomājas - sasodīts, kas ar visiem notiek?
Sasodīts, es nodomāju, ļoti daudz jautājumu, ļoti maz atbilžu.