Nemierīgi dīdījos Ziemeļblāzmas stacijā, kamēr tai cauri brauca preču vilciens. Piepeši man blakus uz asfalta kaut kas noplakšķēja. Paskatījos - tā bija A4 formāta papīra lapa, sarullēta rullītī un pārsieta ar dzeltenu vilnas diedziņu. Acīmredzami izmesta no vilciena. Izņemot mani un dzelzceļa darbinieci, stacijā nebija neviena, kas varētu mētāties ar jelkādiem priekšmetiem.
Pirmās asociācijas, protams, man kā vēsturniecei, bija izvešanas uz Sibīriju un izsūtītie, kas met no vilciena zīmītes draugiem, ģimenei un mīļajiem. Aizdomīgi nopētīju prečinieku. Vilciens kā vilciens.
Diemžēl nav ne jausmas, kas tieši bija rakstīts vīstoklītī, jo to tūlīt savāca dzelceļa darbieniece un steidzīgi pazuda stacijas ēkā.
No rīta, graužot brokastis, lasīju interviju ar Dagmāru Leganti. Lai gan par LV sieviešu žurnālu aizraušanos ar intervijām man būtu šādi tādi iebildumi - sākot ar to, ka vairums interviju ir garlaicīgas līdz asarām, nav jau tie intervējamie nekādi gara giganti, un labs cilvēks nav profesija, savukārt intereantās intervijas parasti ir vienkārši skandalozas, lasi un šaumnies, bet šajā bija izteikts kāds novērojums, kas mani stipri vien uzrunāja. Legante runāja par to, ka ja kucēns piečurā istabu, mēs sadodam viņam pa asti, un noslēdzam mieru. Mēs piepeši nemetamies virsū sunītim pēc gada vai pēc diviem, aurojot "a nu kā tu šitā toreiz varēji, a?!?" Savukārt cilvēki cits pret citu gaužām bieži izturas tieši tā.
Jā. Ir vērts padomāt.
Dobelis no tribīnes kliedz, ka nāvessodu atcelt nevarot, jo esot taču pedofīli, kurus varot ārstēt tikai ar kastrēšanu.
Pakasīju pauri un nodomāju, ka patiesībā būtu interesanti uzzināt, vai kāds pedofīls LV vispār jelkad ir notiesāts uz nāvi...
ps - man nav viedokļa ne par nāvessodiem, ne par pedofīliem, un nepieprasiet, lai man tāds būtu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |