Nemierīgi dīdījos Ziemeļblāzmas stacijā, kamēr tai cauri brauca preču vilciens. Piepeši man blakus uz asfalta kaut kas noplakšķēja. Paskatījos - tā bija A4 formāta papīra lapa, sarullēta rullītī un pārsieta ar dzeltenu vilnas diedziņu. Acīmredzami izmesta no vilciena. Izņemot mani un dzelzceļa darbinieci, stacijā nebija neviena, kas varētu mētāties ar jelkādiem priekšmetiem.
Pirmās asociācijas, protams, man kā vēsturniecei, bija izvešanas uz Sibīriju un izsūtītie, kas met no vilciena zīmītes draugiem, ģimenei un mīļajiem. Aizdomīgi nopētīju prečinieku. Vilciens kā vilciens.
Diemžēl nav ne jausmas, kas tieši bija rakstīts vīstoklītī, jo to tūlīt savāca dzelceļa darbieniece un steidzīgi pazuda stacijas ēkā.