Pēc vairāk nekā mēneša pārtraukuma atkal esmu kļuvusi par meiteni ar pumpi somā. Kopš piešāvos mikroautobusu sarakstam, un par 35 santīmiem nokļuvu darbā pusstundas laikā, nebiju spējusi dabūt savu pakaļu uz velosipēda.
Protams, es nebūtu es, ja no rīta nenovestu vīru ar savu velo epopeju līdz baltām pelītēm (te pazudušas velo ķēdes atslēgas, te izlaidusies riepa, te vēl nez kas, un viena es ar to netieku galā, vē-vē-vē, nekādā gadījumā, skrienam pa dzīvokli un skaļi bļaujam pārauguša bēbja balsī, līdz vīrs neatrod atslēgas, nepiepumpē riepas, nepaglauda galviņu un nepabaro mani ar šokolādes konfekti).
Bet vissmalkāko joku ar mani izstrādāja Dienvidu tilts - gājēju celiņi, pa kuriem es parasti minos Stahanoviešu tiltā, ir pa pusei nojaukti, un pēc abu ceļa pušu inspekcijas dabūju mīties augšā tiltā kā auto, smagajiem gar ausīm šņācot. Kad biju jau tikusi pāri pusei, vecāks velo vīrs man jautri māja, bet es tikai iedomājos, cik pārsteigts viņš būs pēc 15 metriem, redzot, ka gājēju ceļš, pa kuru viņš brauca, beidzas kaut kur starp nebūtību un pretējā virzienā braucošu mašīnu gūzmu.
Šodien uzzināju, ka pelnu gaisma - tā ir gaisma, ko atstaro Mēness apēnotā daļa.
http://www.astro.lv/meness/pelnu_ga
Droši vien visi to jau sen zina, bet es sapriecājos kā mazs bērns.
Kārļa Vērdiņa recenzija "Dienā" par Čaka gadagrāmatu sākas ar ārkārtīgi interesantiem vārdiem:
"Lai arī zinu, ka atzinīgas recenzijas lasīt nav tik interesanti kā tās, kurās apskatāmajam izdevumam krietni sadod pa ķobi, tomēr..."
Turpmākajos vārdos kritiķis savu solījumu tur, un recenzija tik tiešām ir absolūti pozitīvi aprakstoša un garlaicīgāka par aizmigušu akvārija zivtiņu pētīšanu.
Es savukārt atcerējos, ka viena no aizraujošākajām recenzijām, kādu man ir nācies lasīt tajā pašā "Dienā", bij Krivades raksts par Boratu. Absolūti pozitīvs, absolūti aizraujošs. Var piekrist vai nepiekrist, var bļaut, ka tas ir kaut kāds slimums, un ko tā Agnese te iztēlojas, un ka viņa izmanto Boratu kā placdarmu savām neauglīgajām intelektuālajām rotaļām, bet interesanti - līdz bezsamaņai.
Man tomēr šķiet, ka uzskats - lasīt noliedzošus tekstus ir interesantāk (un ar ko slimo ne tikai cienījami "Dienas" kritiķi) parasti ir vienkārši otmazka. Slinkums tas viss ir. Protams, ir vieglāk uzrakstīt kaut ko sliktu. Uzraksti kaut ko sliktu UN kruti skanošu - tam vispār praktiski nekas nav vajadzīgs. Tas ir vieglāk nekā divus pirkstus apčurāt, pardon par tiešumu. Bet uzrakstīt kaut ko labu UN interesantu - lūk, tā jau ir augstākā pilotāža.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |