Shelly -

09:40 am

Pēc vairāk nekā mēneša pārtraukuma atkal esmu kļuvusi par meiteni ar pumpi somā. Kopš piešāvos mikroautobusu sarakstam, un par 35 santīmiem nokļuvu darbā pusstundas laikā, nebiju spējusi dabūt savu pakaļu uz velosipēda.
Protams, es nebūtu es, ja no rīta nenovestu vīru ar savu velo epopeju līdz baltām pelītēm (te pazudušas velo ķēdes atslēgas, te izlaidusies riepa, te vēl nez kas, un viena es ar to netieku galā, vē-vē-vē, nekādā gadījumā, skrienam pa dzīvokli un skaļi bļaujam pārauguša bēbja balsī, līdz vīrs neatrod atslēgas, nepiepumpē riepas, nepaglauda galviņu un nepabaro mani ar šokolādes konfekti).
Bet vissmalkāko joku ar mani izstrādāja Dienvidu tilts - gājēju celiņi, pa kuriem es parasti minos Stahanoviešu tiltā, ir pa pusei nojaukti, un pēc abu ceļa pušu inspekcijas dabūju mīties augšā tiltā kā auto, smagajiem gar ausīm šņācot. Kad biju jau tikusi pāri pusei, vecāks velo vīrs man jautri māja, bet es tikai iedomājos, cik pārsteigts viņš būs pēc 15 metriem, redzot, ka gājēju ceļš, pa kuru viņš brauca, beidzas kaut kur starp nebūtību un pretējā virzienā braucošu mašīnu gūzmu.