Mani ir atdzīvojies sociologs vulgaris sliktākajā izpausmē.
Kāpēc mūsdienu prozu ir apsēdis kaut kāds kvantitatīvais murgs? Neviens cits mākslas žanrs ar to nesirgst.
Piemēram, dzejoļu grāmata ar 60 lpp ir pilnīgi okei (Agnese Krivade, Bērnība, 66lpp). Parēķināsim - ja vienā dzejolī ir vidēji 1000 zīmes (aprēķiniem izmantota šī paša autora publikācija http://www.satori.lv/index.php?src=raks
Lai izdotu prozas grāmatu, vajag divas reizes vairāk.
Kāpēc? Vai tiek uzskatīts, ka prozas grāmatas lasās divreiz ātrāk? Vai tiek pieņemts, ka lasītājs katru dzejoli tāpat izlasa vismaz divas reizes, pirms pāršķir lapu? Vai tiek pieņemts, ka dzejas grāmatās lasītājs meditē pie tukšajām atstarpēm? Kas vispār notiek?
Sasodīts, es laikam iešu dzejot.
Viena no lietām, kas man cibā ahujenna riebjas - ja uz maniem komentāriem neatbild. Var gadīties, ka tad es refrešoju, refrešoju, refrešoju un refrešoju. Visbeidzot, nevarot sagaidīt savu atbildīti, es salūztu un ierakstu kādu riebeklību. 2 minūtes pēc tam refrešoju visu vēlreiz un ieraugu atbildi, kas tur ierakstīta jau pirms pāris stundām. Nu, un tad es protams, jūtos atbilstoši cirslīgi. Bet man šāaausmīgi nepatīk, ja atbildes nav.
Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka es atbildētu uz visiem komentāriem, kas ierakstīti man. Mani par to moka viegli sirdsapziņas pārmetmi, bet patiešām viegli - pārāk viegli, lai es kaut ko savā uzvedībā mainītu.
Sirdsapziņas pārmetumi kļūst smagāki, JĀ, bet es vēl cīnos!!!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |