Shelly - Post a comment

shelly

12:04 pm

Mani ir atdzīvojies sociologs vulgaris sliktākajā izpausmē.
Kāpēc mūsdienu prozu ir apsēdis kaut kāds kvantitatīvais murgs? Neviens cits mākslas žanrs ar to nesirgst.
Piemēram, dzejoļu grāmata ar 60 lpp ir pilnīgi okei (Agnese Krivade, Bērnība, 66lpp). Parēķināsim - ja vienā dzejolī ir vidēji 1000 zīmes (aprēķiniem izmantota šī paša autora publikācija http://www.satori.lv/index.php?src=raksts&ho=J&item=499, brīvi izvēloties vienu pagarāku dzejoli, saskaitot zīmes un noapaļojot tās uz augšu), tad grāmatā kopā ir apmēram nepilni 70 000 zīmju.
Lai izdotu prozas grāmatu, vajag divas reizes vairāk.
Kāpēc? Vai tiek uzskatīts, ka prozas grāmatas lasās divreiz ātrāk? Vai tiek pieņemts, ka lasītājs katru dzejoli tāpat izlasa vismaz divas reizes, pirms pāršķir lapu? Vai tiek pieņemts, ka dzejas grāmatās lasītājs meditē pie tukšajām atstarpēm? Kas vispār notiek?
Sasodīts, es laikam iešu dzejot.